Tādus ietekmēt ar smalku runu ir tikpat kā akmens bluķi tēst ar žileti. Politikā un politoloģijā, ekonomikā... Savairojušies amatnieki, kuri laužas uz politisko smaili un tomēr prot iekārtoties jebkurā sistēmas virāžā, jo šiem cilvēkiem ļoti attīstīts varas instinkts.
Vispār sekas ir zināmas: nav daudz profesionālu patriotu, kuri pamatīgi iedziļinātos ar liekšķeri marķētos notikumos un dotu drosmīgu pretsparu politisko farsu režisoriem un citzemju ideoloģijas balstam, kura vērtību skala zemāka par grīdlīsti.
Kā tukšs šķīvis
Aizvien biežāk varas piramīdas korē redzam gadījuma personas, kuru intelekta koeficients neatbilst valsts pārvaldes līmenim, - tādi pretindicēti kā tukšs šķīvis dzīrēs. Kādu gan pienesumu jebkurā komisijā un darba grupā var dot tautas priekšstāvis ar vidējo izglītību un parādsaistībām līdz ausīm?!
Absurds! Cilvēks bez attiecīgā līmeņa speciālās sagatavotības var vienīgi demonstrēt citu, respektīvi, palīga, padomnieka, domas un skandēt kādu problēmu, īpaši plašsaziņas līdzekļos, nevis rast risinājumu. Turklāt paradokss - viens otrs, stažējoties vai apmeklējot kursus dažus mēnešus savai profesijai atšķirīgajā nozarē, sevi jau uzskata par speciālistu attiecīgajā jomā. Stažēšanās un kursu mērķis taču ir pavisam cits, nevis kvalifikācijas piešķiršana.
Ūdens plūst uz kalnu
Jebkurā situācijā cilvēka izturēšanos un runas stilu nosaka intelektuālais līmenis. Piemēram, savulaik Astrahaņas lidostā meitene baltā priekšautiņā - oficiante - izskrēja no bufetes un pūlī kliedza: «Kam ir vobla?! Gagarins dzer alu un grib jūras raudu, bet mums nav.» Ļaužu burzmā kāda žurnāliste, izdzirdējusi šādu izdevību sastapt ievērojamo kosmonautu, devās uz bufeti. Ieraudzījusi ļoti nogurušo kosmonautu ar diviem virsniekiem dzeram alu, viņa pēkšņi izjuta žēlumu un neuzdrošinājās lūgt autogrāfu lasītājiem...*
Izglītots prāts padara cildenākas tikumiskās jūtas, jo dažkārt kauns liedz darīt to, ko neaizliedz likumi. Kas nespēj gaismu izstarot, lai vismaz nestāv priekšā gaismai citiem!
Augstākās raudzes politiķis prot paredzēt savas rīcības sekas un dara neiespējamo, lai tomēr sasniegtu iespējamo.
Tautas cēlums netiek vērtēts pēc tās daudzuma - vienīgais mērs ir intelekta un tikumības līmenis, bet intelektuālā reitinga rādītājs ir attieksme pret postošām parādībām. Austrumu gudrība fiksējusi, ka stiprajam prātā pat ūdens plūst uz kalnu.
Civilizētās valstīs parlamentā ir 75% ekonomistu un juristu, prezidents - labs politiķis ar plašām zināšanām ekonomikā un prasmi veikt pārveidojumus ārpolitikā un iekšpolitikā, premjers, kas ir valsts budžeta saimnieks, ekonomikas un finanšu speciālists.
Līdz šim Latvijā profesionālajā ziņā šajos amatos bijusi ļoti raiba publika, kuru profesijas neatbilst minētajām pamatprasībām, - psihologs, ortopēds, fiziķis, elektroenerģētiķis, biologs, vēsturnieks, sportiskais celtnieks...
Spēks piekāpjas prātam
Politikā viens princips tomēr palicis nemainīgs - personīgās intereses pāri politiskajām un politiskās intereses pāri vispārējām nacionālajām. Korupcijas rūsa saēd gan vairogu, gan šķēpu valstī, izdeldē pilsonības jūtas.
Politiķu politiskais šulerisms parādās kroplīgā, nekrietnā formā. Lūk, tieši nelikumīgu likumu dēļ gadi iet uz kruķiem.
Beidzot, šķiet, esam sapratuši, ka par mūsu lielo mīlestību pret varasvīriem maksā tauta. Diezgan sarežģītā panorāma kā īlens spraucas no maisa. Mūsdienās suverenitāti var noturēt tikai ar intelektu, jo spēks piekāpjas prātam.
Latvijas nākotne atkarīga no nācijas kopējā intelekta, no ikviena indivīda intelekta koeficienta. Ikdienā un svētdienā īpaši svarīga ir senioru prasme domāt un analizēt notikumus valstī, nepieļaut manipulācijas ar sevi vēlēšanu laikā.
Nākotnes labākais pareģis - senioru piedzīvoto gadu pagātne.
Valdība - buras, tauta - vējš, valsts - kuģis, laiks - jūra.
*Avots: žurnāls Ukrainskii Tižden, nr. 39. (27.09.2013.)