Vai uzskatāt, ka globālo politisko pārmaiņu iespaidā ir pasliktinājušās Austrumeiropas pozīcijas starptautiskajā politikā?
Nedomāju, ka situācija mums būtu būtiski pasliktinājusies, jo tā saucamajai jaunajai Eiropai vienmēr ir klājies nepietiekami labi. Tas sakāms par brīžiem, kad izveidojas konflikts starp Austrumeiropu un Krieviju. Diemžēl šādos gadījumos nav vajadzīgās solidaritātes no vecajām ES valstīm. Tā ir Vācija un Francija, kam ir tuvas attiecības ar Krieviju, tā ir ekonomiskā sadarbība, un tam tiek piešķirta lielāka uzmanība nekā politiskajām attiecībām. Pastāv milzīga atšķirība, ko zinām par Krieviju mēs un kādi priekšstati ir Rietumos. Mums, komunisma nometnē pabijušajiem, ir dziļāka izpratne par Krieviju, mēs vienkārši daudzas lietas izjūtam labāk. Piemēram, to, cik bīstama ir Krievijas kā impērijas pamošanās. Rietumiem tas nešķiet bīstami, un izskaidrojums ir pavisam vienkāršs - pie viņiem nebija Sarkanās armijas. Bet mēs zinām, kāda bija šī armija. Rietumos zina vēsturi, taču zina to tikai teorētiski.
Kādi ir Polijas lielākie izaicinājumi šobrīd?
Mums noteikti ir jānostiprina sava neatkarība. Krievijas politikā saskatāmas jaunas impēriskas ambīcijas - tās ir jaunas attiecības Kaukāzā - vispirms ar Gruziju, un ar Ukrainu. Atcerēsimies, ar kādu sparu Maskava vērsās pret Gruzijas un Ukrainas iestāšanos NATO. Ja pastāv tāda situācija, ka Maskava domā nostiprināties kā jauna impērija, mūsu pirmais uzdevums ir neatkarības un ekonomisko spēju attīstība. Protams, mūsu apstākļi ir labvēlīgāki nekā citās Austrumeiropas valstīs. Lielās krīzes laikā pie mums krīze nav bijusi. Šādos apstākļos, pirmkārt, jānostiprina neatkarība, un nedrīkst domāt, ka neatkarību esam saņēmuši uz visiem laikiem. Bojā gājušais prezidents (10. aprīlī aviokatastrofā pie Smoļenskas bojā gājušais Lehs Kačinņkis - red.) mēdza teikt, ka jānostiprina neatkarība, ka jāattīsta bruņotie spēki. Arī Pilsudskis (starpkaru Polijas vadītājs Juzefs Pilsudskis - red.) tika norādījis, ka poļi esot tādās domās, ka par vienreiz izlietu asins lāsi var iegūt brīvību uz visiem laikiem, bet tā nav. Ekonomiskā situācija ir tāda, ka tautai ir grūti saprast, kādēļ vajadzīgas investīcijas armijā. Cilvēkiem Čehijā, Lietuvā, Latvijā droši vien to ir grūti saprast, visi taču vēlas tikai vienkārši dzīvot. Otrkārt, jāmeklē pretošanās iespējas enerģētiskajai atkarībai - ja nespēsim reģionā izveidot neatkarīgu enerģētisko sistēmu, pat 300 tūkstoši karavīru būs par maz, jo visi pavedieni būs Gazprom rokās. Nav šaubu, ka Krievijas monopolisti varēs atgriezt cauruļvada ventili, ja tu būsi draugs, bet aizgriezt ciet, ja tāds varbūt gluži nebūsi.
Kādas varētu būt poļu un krievu attiecības tuvākajos gados?
Tas ir atkarīgs no daudz faktoriem, bet vispirms no Maskavas. Tagad šīs attiecības ir kļuvušas labākas. Polijas premjers nolēmis tās uzlabot, viņš ir devies vizītēs uz Maskavu. Savulaik abu brāļu Kačiņsku laikā viņus tur uzskatīja par Krievijas lielākajiem ienaidniekiem. Bet tagad - bija mūsu Seima delegācija pie viņiem, Varšavā pat bija ieradusies Valsts domes Ārlietu komitejas delegācija. Ļoti nozīmīga bija vizīte Polijā pēc traģēdijas Smoļenskā. Arī Krievijas sabiedrības parādītā līdzjūtība poļiem bija ļoti nozīmīgs notikums.
Tajā pat laikā ir jāpasaka patiesība, ka Krievija un krievi vienmēr nav bijuši noskaņoti pret Poliju. Pat tad, kad valstiskā līmenī valdīja liela nesaprašanās, krievu inteliģence, vienkāršais krievu cilvēks nenostājās pret mums. Runa, protams, ir par valsts propagandas lielo spēku, un Krievijā neviens cilvēks, ja viņš ir gudrs, pret valdību neies. Tiše jedešs, daļše budešs*, saka krievi. Par visu var runāt virtuvē, dzerot tēju vai šņabi, bet vajag drosmi, lai nostātos pret valdību, un tādu nav daudz. Tad taču valdība būs pret tevi.
Problēmas rada vēsturiskais aizvainojums, nevēlēšanās atzīt otras puses skatījumu?
Šobrīd gaidām pēdējos dokumentus par Katiņas upuriem. Joprojām trūkst ziņu par to, kur tika nogalināti pieci tūkstoši cilvēku no divdesmit diviem tūkstošiem. Nav tā saucamā Baltkrievijas saraksta. 1940. gadā Staļinam tika nosūtīta Berijas vēstule, kuru bija parakstījuši visi Politbiroja locekļi. Tajā bija norādīts, ka neesot cerību uz to, ka 22 tūkstoši poļu gūstekņu varētu kļūt par PSRS atbalstītājiem, tāpēc viņus vajag nošaut. Tur bija visu astoņu Politbiroja locekļu paraksti, un šī dokumenta kopiju Boriss Jeļcins mums atdeva savas vizītes laikā Varšavā 1992. gadā.
Pastāv konflikts starp Poliju un Krieviju par šīs problēmas juridisko izpratni. Mēs vēlamies, lai Krievija atzītu, ka tas ir noziegums pret cilvēcību. Tā vietā Krievija vēlas panākt, lai Rietumos uzskatītu, ka tā ir viena no krimināla rakstura kļūdām. Krievijas atbilde ir šausminoša - nosaukt to vienkārši par Katiņas notikumiem - poļu nācijas zieda iznīcināšanu. Mums tas ir šausmīgi.
Tagad, un tas skan patiesi šausmīgi, pēc traģēdijas Smoļenskā ir uzlabojušās mūsu attiecības ar Krieviju. Jāteic, ka antipoliskā propaganda tomēr ir palikusi pagātnē. Kareivīgus šovinistus vairs neuzaicina Krievijas TV kanālos. Arī Putins un Medvedevs atzina, ka par Katiņu atbildīgs ir Staļins un PSRS.
Kādas ir Austrumeiropas valstu starptautiskās pozīcijas pēc ASV orientieru maiņas?
Tā diemžēl ir, Vašingtonai Eiropas austrumdaļa nav pats svarīgākais reģions. ASV vēlas runāt ar Maskavu par situāciju Afganistānā, par Irānu, un tai visai maz rūp brīvība bijušajā sociālisma nometnē. Jāatzīst, ka bez Krievijas ir grūti atrisināt tādas globālas problēmas kā karš Afganistānā vai Irānas kodolprogramma. Diemžēl mums tas skan slikti, bet tādas ir amerikāņu globālās intereses.
Kāda ir galvenā intriga Polijas prezidenta vēlēšanās?
Tas varbūt šķitīs nedaudz dīvaini, bet nenotiks nekas traģisks, ja uzvarēs Jaroslavs Kačiņskis, bojā gājušā prezidenta dvīņubrālis, un arī Broņislava Komarovska uzvara nenozīmēs neko sliktu. Raugoties no Polijas ārpolitiskajām pozīcijām, briesmu nav ne viena, ne otra kandidāta uzvaras gadījumā, un tā ir laba situācija. Un patiešām laba sajūta man kā pilsonim.
* Lēnāk brauksi, tālāk tiksi - krievu val.
Intervēja Atis Klimovičs