Pirmais, ko ierauga apmeklētājs, ienākot VUGD 5. daļā, ir trīs lieli, veci misiņa zvani, kas piestiprināti pie sienas. Dežurants smejas, ka tos pieskandina, kad tiek atvestas pusdienas. Nē, tas esot joks. Kas tie par zvaniem, viņš nezinot, kad sācis strādāt, tie jau bijuši. Laikam kāds sens apbalvojums, lai gan nekādu uzrakstu uz tiem neesot. Pa paziņojumu sistēmas skaļruņiem tiek saukts daļas komandieris. Šāda sistēma ir katrā VUGD postenī un daļā - skaļruņi atrodas katrā koridorā un katrā telpā. Tā tiek paziņota gan trauksme, gan arī citi svarīgi un mazāk svarīgi notikumi, piemēram, ka tagad jāiet spēlēt volejbolu, kad sākušās apmācības vai arī nepieciešami trīs konkrēti cilvēki pozēšanai Dienas fotogrāfam pie uzdāvinātajiem trenažieriem sporta zālē.
Sporta zāle ir daudzās VUGD daļās. Tāpat kā atpūtas telpa ar televizoru, atpūtas telpa ar gultām, kur nosnausties, dušas un ģērbtuves ar daudziem skapīšiem. Citreiz slēdzami skapīši atrodami VUGD daļas virtuvē, un to saturs parasti ir cukurs, kafija un vēl šis tas. Ledusskapis gan parasti ir visiem daļas darbiniekiem kopīgs, tāpat kā veļas mašīna, citreiz pat divas. Tā veļas mašīna, kas ir jaunāka un glaunāka, tiek izmantota ikdienas formas tērpiem, savukārt vecā, ja vēl velk dzīvību, tiek izmantota aizsargtērpu mazgāšanai.
Dzīve bez rutīnas
VUGD 5. daļā mūs sagaida Aleksandrs Dmitrijevs, vada komandieris. Kopā šeit vienā maiņā strādā 12 vīri, un uz izsaukumiem gatavas izbraukt divas ugunsdzēsēju cisternas un viena autokāpne. Automašīnas ir pajaunas, ražotas šajā gadsimtā. Tiesa gan, sētā stāvot arī senlaicīgs ZIL. Rezervē - ja nu kas.
VUGD 5. daļas vizītkarte ir sportiskais noskaņojums, kas te valda. Stikla vitrīnā izkārtoti kausi un apbalvojumi, kas iegūti dažādos turnīros - gan Iekšlietu ministrijas organizētajos, gan tādos, kas notikuši VUGD ietvaros. Ugunsdzēsējiem katru gadu ir vairākas iespējas sportiski izpaust savus talantus - piemēram, Rīgas reģiona sacensības ugunsdzēsības sportā, Iekšlietu ministrijas sporta sacensības Kandavā, VUGD Ģimeņu sporta un atpūtas svētki. Šogad ugunsdzēsēju komanda piedalījās gan Rīgas maratonā, gan Stipro skrējienā. Ir pat izveidota hokeja komanda, kurā spēlē 5. daļas komandieris.
Sarunai pie kafijas krūzes notveru kādu glābēju, par kuru kolēģi saka, ka viņš esot viens no aktīvākajiem 5. daļas sportistiem. «Jāsaka, ka senāk sporta aktivitātes bija dinamiskākas. Protams, ir Iekšlietu ministrijas mači, savukārt pats ugunsdzēsēju sports popularitāti nedaudz zaudējis. Ir komanda, kas ar to nodarbojas profesionāli, brauc uz starptautiskajiem mačiem, tomēr masveidīgums sportošanā zudis. Es domāju, tas tāpēc, ka kādreiz par dalību sacīkstēs deva brīvdienas. Tagad, kopš krīzes sākuma, kārtība mainījusies un brīvdienas vairs nedod. Es domāju, ka brīvdiena nospēlēja ļoti lielu lomu sporta popularitātē.»
Glābējs stāsta, ka darbā viņu aizrauj tas, ka «nekad nezini, kas būs atgadījies». Sācis VUGD strādāt, jo obligātā militārā dienesta vietā izvēlējies dienēt ugunsdzēsējos. Tā arī palicis VUGD, jo iepaticies un «jūt, ka tas nav bijis nejauši». «Es domāju, ka mums katram dzīvē ir paredzēta vieta, un ir liels grēks darīt ko tādu, kas paredzēts kādam citam. Es jūtu, ka es esmu īstajā vietā. Kā es to zinu? Man šis darbs patīk. Es te jūtos labi, te ir šī brālības, ģimenes sajūta. Šeit nav rutīnas, katrs izsaukums ir savādāks, un nav iespējams paredzēt, ko dzīve piespēlēs šoreiz,» saka glābējs.
Iedzīvotāju dāvinājums
Mēs sarunājamies 5. daļas atpūtas telpās, kas ierīkotas gara koridora galā. Šīs ir jaunākās, izremontētās telpas. Remonts noticis, pateicoties līdzekļu vākšanas kampaņai pēc Zolitūdes traģēdijas - tad vairāki uzņēmumi un privātpersonas pašas pieteicās, saziedoja naudu, materiālus un dažādas nepieciešamās lietas atpūtas telpas remontam. Arī mēbelēm šai telpā saziedojuši rīdzinieki - kāds atvedis lielu televizoru, dīvānus un pat šūpuļkrēslu.
Izlemjam nofotografēt daļas kopbildi. Protams, tas ir jādara pie ugunsdzēsēju mašīnas - mūsu gadījumā tā ir autokāpne. Liela - sver 18 tonnu. Un jauna. Tiesa gan, šaurajos pagalmos ne visur var izgrozīties, un, ja brauc pāri zālājam, tad var iestigt - ar vecajiem pilnpiedziņas ziliņiem tādu problēmu neesot. Vīri sarāpjas uz automašīnas, un pēc vairāku minūšu uzjautrināšanās top pāris kopbilžu.
Tornis aiz fenola mucas
Bolderājas posteni nav tik viegli atrast. Aiz Bolderājas tilta jāgriežas pa labi, tad vēlreiz pa labi, gar garāžām, pa kreisi. Pa vidu starp uzņēmumu Latvijas finiera un Bolderāja industriālajiem gigantiem slejas VUGD 5. daļas Bolderājas posteņa tornis.
Vīri ir acīmredzami priecīgi, ka pie viņiem kāds atbraucis ciemos. Blakus esošie uzņēmumi par ugunsdrošību rūpējoties labi un lieki netraucē. Toties, ja deg, tad deg: «Mums apkārt pamatā ir kokapstrādes rūpnīcas. Un te ir gan skaidu savākšanas iekārtas, kas var sprāgt, gan arī fenola rezervuāri, kurus degšanas gadījumā būtu ļoti grūti un sarežģīti dzēst. Var jau sacīt, ka, tā, protams, ir dzīve uz pulvera mucas, nezini, kurā brīdī kas aizies pa gaisu. Turklāt ar mūsu spēkiem nopietnas nelaimes gadījumā būtu stipri par maz, tāpat būtu jāsauc papildspēki no Rīgas,» stāsta Bolderājas posteņa komandiera pienākumu izpildītājs Konstantīns Dinārs.
Lielākais pēdējā laika ugunsgrēks bijis, kad dzēstas Spilvas pļavas un dārziņi. No Rīgas puses degošo zāli, niedres un dārziņus dzēsušas gandrīz visas Rīgas un Jūrmalas brigādes, savukārt bolderājieši vieni paši bijuši otrā pusē. Dedzis tā, ka brīžiem nācies ļoti apdomīgi izvairīties no uguns. «Ja zāle deg pa apakšu, tad niedrēm uguns iet pa augšu. Viens spēcīgs vēja pūtiens, un deg jau viss lauks,» stāsta komandieris. Bet tā ikdiena paejot samērā mierīgi, ir dienas, kad no posteņa nav jāizbrauc, pa laikam kaut kas aizdegas dārziņos vai gadās kāds sadzīvisks ugunsgrēks Bolderājā vai Daugavgrīvā, Buļļos.
Skats no torņa
Izmantojot saimnieku viesmīlību, uzkāpjam arī augšā tornī. Līdz devītā stāva pašai augšai jākāpj pa šaurām metāla kāpnītēm, toties skats ir tā vērts. Kā uz delnas redzamas gan ražotnes ar neskaitāmiem resniem un tieviem cauruļvadiem un kūpošiem skursteņiem, gan arī osta, gan Bolderājas masīvs. Aiz tā - jūra. Paši glābēji gan tornī augšā kāpjot reti. Trauksmes gadījumā nokāpšana ir visnotaļ lēna, turklāt arī ilūzija par svaigo gaisu ir stipri mānīga. Apkārtnes kūpošie dūmeņi tomēr dara savu.
Atpūtas telpā ir divi televizori, no kuriem viens lieliski iederētos kādā XX gadsimta astoņdesmito gadu tehnikas muzejā. Ekrāns iebūvēts pamatīgā masīvkoka mēbelē, glābēji spriež, ka nebūtu slikti to visu pārbūvēt par iespaidīgu akvāriju.