"Mums bija pārliecība, ka varam turpināt, ka tiksim galā," stāsta rūpnīcas finanšu direktore Egle Adomavičiene. Vietējais zemnieks Aļģimants Šļeževičs atceras, ka pirms dažiem gadiem arī viņš ar kolēģiem spriedis, ka varbūt labāk mest mieru cukurbiešu audzēšanai un pieņemt ES solītās kompensācijas. Tomēr sarunās ar cukurfabrikas vadību vienojušies, ka cukura ražošana jāturpina. "Ja meklē, izeju vienmēr var atrast. Tagad visi ir apmierināti," stāsta Šļeževičs.
Latvija nav vienīgā valsts, kas ES cukura reformas rezultātā slēgusi visas cukurfabrikas. Šādu soli nācās spert arī Īrijai, Bulgārijai, Portugālei un Slovēnijai. Taču reformas autori nebija rēķinājušies, ka pasaules tirgū sāksies straujš cukura cenu kāpums, kura dēļ cukura cena faktiski ir dubultojusies.
Amatpersonas uzsver, ka atteikšanās no cukura ražošanas bija brīvprātīgs lēmums, jo Eiropas Savienība izmantoja "burkāna, nevis pātagas" taktiku. Cukurfabriku īpašnieki un zemnieki par fabriku likvidēšanu tika dāsni atalgoti. Jelgavas cukurfabrika saņēma 17,02 miljonus latu, bet Liepājas cukurfabrikai piešķīra 10,15 miljonus latu. Neraugoties uz dāsnām kompensācijām, lielākā daļa zemnieku ir neapmierināti ar cukura rūpniecības likvidēšanu. "Tā nebija reforma, tā bija apzināta cukura rūpniecības iznīcināšana," secina zemnieks, pazīstamais motosportists Jānis Vinters. Ja atjaunotu cukurfabriku, viņš ar lielāko prieku būtu gatavs atkal audzēt cukurbietes.
Vairāk par to, kā lietuviešiem izdevās nosargāt savu cukura rūpniecību un cik pamatots bija lēmums slēgt Latvijas cukurfabrikas, lasiet Sestdienā.