Turklāt vēl pavisam nesen, gandrīz veselu nakti klausoties brīnišķīgu cilvēku stāstītajās anekdotēs par visādām nacionālajām īpatnībām, kārtējo reizi pieķēru sevi pie domas, ka tas tomēr ļoti daudz pasaka par tautu, ja tā pati par sevi spēj smieties visskaļāk. Redz – arī zinātnieki jau paguvuši pierādīt, ka tas ir veselīgi. Stiprina draudzības saites un palīdz tikt galā ar satraucošām situācijām. Un vai mēs visi te, Baltijā, maz būtu spējuši tos simt gadus izdzīvot, ja smieklu nebūtu? Pat ja tie palaikam ieskanējušies pavisam klusītēm un tikai reizēm – tieši sejā un drosmīgi.
Taču – vai ar jokiem pietiek, lai izstāstītu savu simt gadu gājumu? Varbūt ir vajadzīgi simt vēsturiski notikumi, pagrieziena punkti vai cilvēki? Bet varbūt pietiek vien ar simt pavisam mazām ikdienas lietām? Somija, kuras simtgades lielā jubileja tikko pagājusi, to mēģina tieši tā – īpašā izstādē, kas tagad būs apskatāma arī pie mums. Lietuva un Igaunija savas svinības sāk šajās nedēļās, mēs arī pamazām iešūpojamies. Taču vai svinību programma, savas vēstures apzināšanās un visa labā un skaistā stiprināšana mums kādreiz dos tik nepieciešamo pašapziņu, lai arī mēs pirmie un visskaļāk mācētu paši par sevi pasmieties?
"Baltijas valstis ir brīnišķīgas! Manuprāt, nav labākas vietas, kur dzīvot," pārliecināti saka kādreizējais kanādiešu ugunsdzēsējs Liks Robērs, kuru uz Igauniju aizveda pēkšņi atklātais operdziedoņa talants, bet palikt ļāva vēl pēkšņāka mīlestība. Ja tāds sižets būtu filmā, teiktu, ka neticams.
Taču iespēju ikdienā apkārt ir daudz. Vajag tikai pamanīt. Un izmantot. Kā to izdarījuši tūkstošiem drosmīgo no visas pasaules un daži arī no Latvijas, kas nu jau otro nedēļu par savām mājām sauc Phjončhanas olimpiskās kopmītnes. Nē, es nerunāju par sportistiem – viņiem olimpiāde ir vēl kas cits, profesionālās varēšanas pārbaudījums, cerības, sekunžu simtdaļas un spožas medaļas. Taču, lai šie visas pasaules kopējie sporta svētki vispār varētu notikt, ir vēl citi, daudzi un dažādi, ar sportu ikdienā varbūt nemaz nesaistīti cilvēki, kas sagatavo, izdara, palīdz, galu galā – izgludina medaļu lentes, ja vajadzīgs. Brīvprātīgie, kuri Phjončhanā notiekošo vēro no otras – organizatoriskās – puses, rakstot paši savu spēļu dienasgrāmatu, kur emociju, nervu trīces un patiesu prieka mirkļu nebūt nav mazāk kā sacensību tiešajiem dalībniekiem.
To visu saliekot kopā un atkal domājot tieši par mūsu neatkārtojamiem simt gadiem, simt lietām un cilvēkiem, un apstājoties pie tā, ko vajag tieši Latvijai, sāk likties, ka varbūt atbilde ir pavisam vienkārša: Latvijai vajag vairāk cilvēku, kuriem patiešām patīk tas, ko viņi dara. Jebkurā profesijā. Varbūt tad mēs spētu beidzot no sirds smieties – vispirms jau par sevi. Un varbūt tas nozīmētu, ka laiks patiešām beidzot visu ir sadziedējis.
Žurnāla SestDiena 16. – 22. februāra, numurā lasiet:
DIENASGRĀMATA. Olimpisko apļu otra puse. Brokastīs, pusdienās un vakariņās – kāposti, dzīvošana kopmītnēs kā pludmalē, citi apģērba izmēri un tradīcijas vienlaikus ar neatkārtojamām emocijām, pacilājošiem mirkļiem, cilvēkiem un pieredzi, kas citādi nebūtu iespējams. Brīvprātīgā dienasgrāmata par iespaidiem no Phjončhanas.
PASAULĒ. "Mūžīgās" kancleres noriets. Vācijas konservatīvā līdere Angela Merkele vienojās ar sociāldemokrātiem par jaunu lielo koalīciju, bet daudzi viņas partijas biedri nespēj sagremot atteikšanos no finanšu ministra un citiem ietekmīgiem amatiem valdībā, tāpēc izskan aicinājumi pieredzējušajai politiķei atkāpties.
FOKUSĀ BALTIJA. Lietuvas atjaunotā neatkarība. Sarežģīti starptautisku līgumu un interešu labirinti, karalis, kurš Lietuvas tronī tā arī nekāpa, strīdi ar Latviju par slaveno Kuršu kāpu un ne tikai. Tik raiba ir Lietuvas simtgade. Šogad – 16. februārī – Lietuva kā vienīgā no Baltijas valstīm vismaz oficiāli svin nevis valsts dibināšanas, bet gan neatkarības atjaunošanas simto gadskārtu.
PORTRETS. Neesmu no cukura. Vēl nesen Liks Robērs (48) bija ugunsdzēsējs nelielā pilsētiņā Kanādā, bet tagad – tenors ar plaukstošu starptautisku karjeru. Īsā laikā viņš kļuvis par vienu no interesantākajiem mūsdienu spinto tenoriem, par ko nesen varēja pārliecināties arī Rīgā Džuzepes Verdi operas koncertuzvedumā Ernani. Pēdējos gadus dziedonis dzīvo mums kaimiņos Tallinā, kur atradis un apprecējis savu otro pusīti.
LAIKA MAŠĪNA. No skaidu maizes līdz Olimpiskajai lāpai. Izstāde 100 priekšmeti no Somijas rāda, kā uz neatkarības simtgadi iespējams palūkoties bez drūma stīvuma.
LATVIJAI VAJAG. Mediķus. Latvijas Gada balvu medicīnā kā labākā māsa nule saņēmusi Valda Caune. Kas motivē strādāt profesijā, no kuras citi bēg, un kas veselībai palīdz vislabāk? Pieredzējušajai medmāsai nav visu atbilžu, taču viens ir skaidrs – ļoti daudz kas ir atkarīgs no noskaņojuma.
SestDienas SALONS. Nobrāzt ceļus. Esam sasnieguši neatkarību, bet nevarētu apgalvot, ka esam ļoti pieauguši, saka režisore Madara Dišlere. Savā jaunajā filmā Paradīze ’89 viņa runā par bērnības paradīzi un valstiskuma pieaugšanu. Un nebaidās tikt salīdzināta ar vecmeistaru, pie kura savulaik pati filmējusies.
CEĻOJUMS. Serpentīnu viesmīlība. Atvēlot Melnkalnei pat tikai dažas dienas, tā spēj atstāt neizdzēšamu iespaidu – gan ar savām ainavām un īpaši bīstamajiem kalnu ceļiem, gan silto uzņemšanu.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
Taisnība