Nedrīkst jau atzīties, bet nu, šķiet, pienācis brīdis, kad ziņa par kūlas dedzinātājiem sāk likties teju vai izklaidējoša. Kad jebkas, kas nav saistīts ar slaveno burtu un skaitļa kombināciju, skan tā kā neiederīgi, lai neteiktu, ka dīvaini. Kā mēs dzīvojām pirms "tā visa"? Par ko mēs domājām un runājām?
Dabā, šķiet, viss rit ierasto gaitu: vecie Mierielas kapi galvaspilsētā kā parasti pavasarī sāk pārklāties ar zilo miniziedu klājumu, piejūrā jau pirms laba laika atlidojušas dzērves, lai kliegtu pret mežu debesīm, bērziem sulas tek, un saules pielietās pēcpusdienās ja ne gluži bez mēteļa, tad vismaz plikām potītēm jau gribas apkārt staigāt.
Tomēr pasaule iepauzēta. Visapkārt grūti definējams sastingums un tāds kā neizteikts jautājums. Kāda īsti pašreiz ir pareizā reakcija uz visu apkārt notiekošo?
Pliks pragmatisms un ne tikai fiziska, bet arī emocionāla distancēšanās no visa sliktā, par ko labāk nedomāt? Pašsaglabāšanās instinkta vadīta aiziešana virtuālajā pasaulē, kurā cilvēcisks kontakts un klātienes saskarsme ir lieka greznība, no kā automātiski pašatsacīties? Vai tas palīdzēs atrisināt neatrisinātos jautājumus, saprast kaut ko jaunu par sevi un pasauli, kurā dzīvojam? Vai satikšanās grūtības liks mums ilgoties citam pēc cita, tuvinās vai, tieši otrādi, – atsvešinās un arvien vairāk attālinās? Un kā jau pēc tam, kad šis dīvainais, daudziem trauksmes pilnais laiks būs pārdzīvots, viss būs mainījies gan apkārt, gan mūsos pašos?
Jautājumu, kā vienmēr, vairāk nekā atbilžu. Vismaz tūlītēju.
Kā ar to visu dzīvot? Kā būt? Iespējams, arī ar atbildēm vienkārši jāiepauzē. Galu galā – kur gan šobrīd steigties? Kā trāpīgi šīs nedēļas sarunā ar SestDienu norāda Juris Rubenis: nu pierādījies, ka pat it kā tik neapturamo lidošanu tomēr var apstādināt. Nudien, mums vairs ne tiešā, ne pārnestā nozīmē nekur nav jālido, bet tas nozīmē – varam atkal pavisam mierīgi staigāt. Vismaz uz brīdi. Un, ja pat svētki vairs neļaus paslēpties pūlī un šī pauze izrādīsies pietiekami ilga, varbūt ar to patiešām pietiks, lai nonāktu līdz tam visdziļākajam punktam. Līdz kaut kam jaunam.
Šīs SestDienas, 27. marta – 2. aprīļa, numurā lasiet:
PRIEKŠĀ. Aplipināja ar muzikālo vīrusu. Čellu grupas Dagamba dalībnieks Valters Pūce pirms divām nedēļām spontāni savā Facebook profilā aizsāka akciju #QuarantineChallenge, kurā aicināja Latvijas mūziķus mājās muzicēt un savus videoierakstus publicēt sociālajā tīklā. Iniciatīvai jau ir pievienojušies teju visi pazīstamie latviešu mūziķi.
SestDienas SALONS. Kā pašam nekļūt par vīrusu. Kontemplācijas skolotājs Juris Rubenis par to, cik viegli izrādījies apstādināt lidmašīnas, tehnoloģiju jēgpilnu izmantošanu, mācīšanos no paradoksiem un to, ko mums var dot pašizolācijas laiks.
PASAULĒ. Ķīnas morālais triumfs. Neraugoties uz Ķīnas faktisko uzvaru pār Covid-19, ar to ir par maz, lai mainītu negatīvās tendences globālajā ekonomikā un politikā, jo citās valstīs slimības ietekme tikai pamazām tiek pa īstam apjausta.
DIENASGRĀMATA. Brīnumainais rullītis un tā alternatīvas. Madaras pandēmijas laika piezīmes par būtisko un arī pavisam nesvarīgo. Lai cik tas nebūtu prozaiski, tualetes papīrs daudzās valstīs kļuvis teju par pandēmijas saceltās panikas simbolu: tukši plaukti vietā, kur kādreiz rindojās baltu rullīšu iepakojumi, vai, gluži otrādi, šī izstrādājuma kalns pašā veikala priekšā radījis sajūtu, ka tieši pēc pieejamā tualetes papīra daudzuma valstī var izmērīt tās iedzīvotāju trauksmes sajūtu.
TUVPLĀNĀ.Vīruss Zālamana gredzenā. Tam vienkārši nevari būt gatavs – nekad! To latviešu operdziedātāja Anta Jankovska saka par savu un līdzcilvēku dzīvi koronavīrusa un tā izraisītās slimības Covid-19 smagi skartajā Itālijā. Valstī, kas šajā ziņā pašlaik ir viskarstākais un traģiskākais punkts visā Eiropā, dzīvo un studē daudzi Latvijas mūziķi. Viņi stāsta par savu ikdienas dzīves pieredzi un izjūtām stingrajā karantīnā, kas kopš februāra beigām jāievēro visā valstī, kā arī brīdina, lai laikus mācāmies no itāļu pieļautajām kļūdām.
AKTUĀLI. Roku rokā pret neredzamo ienaidnieku. No ziedojumiem slimnīcām un finansiāla atbalsta pašu pārstāvētajā nozarē strādājošajiem līdz Grejas anatomijas cimdu nodošanai īsto mediķu rīcībā un vienkārši uzmundrinošiem ierakstiem sociālajos tīklos – arī slavenie un varenie nepaliek malā un steidz pielikt savu roku, lai palīdzētu pārvarēt grūtos brīžus Covid-19 izraisītās pandēmijas laikā.
TĒMA. Mazā investora saullēkts. Koronavīruss ietekmējis arī akciju tirgu visā pasaulē, iespējams, tieši tāpēc vēl jo interesantāk arī „vienkāršajam” cilvēkam ir sākt sekot līdzi tā svārstībām un varbūt pirmo reizi dzīvē kļūt par investoru.
MŪZIKA. Iebāz roku, līdz satausti. Pirms meklēt un iegādāties atskaņotāju, lai sāktu klausīties vinila plates, katram jāizvērtē, vai viņš ir gatavs, ka tās kļūst par viņa ģimeni un atkarību. Kāpēc? Jo tās prasa vairāk uzmanības, nekā sākumā šķiet.
CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Svētceļojumus nodot nedrīkst. Pagājušā gada ceļojums uz Kopenhāgenu iegūla tikai personiskās piezīmēs, bet, šķetinot ārkārtējā stāvokļa izsludināšanas dienas – 12. marta – raisītās izjūtas, iznira kā neatbildēts jautājums: vai un kam mēs ticam, kam domātas ikdienā tukšās Eiropas baznīcas, un vai lielā gavēņa laikā pasēdēt mājās nav labāk par bezmērķīgu dauzīšanos apkārt.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.