Taču, runājot par latviešiem un distancēšanos, varbūt tiešām taisnība Unai Rozenbaumai, kura norāda – cilvēkiem ne tik daudz ir grūti nebūt kopā, cik nepatīk sajūta, ka viņi tiek ierobežoti: "Tajā brīdī, kad tev saka, ka tu nedrīksti pieskarties sejai, vienīgais, ko tev gribas, ir pieskarties sejai. Un, ja tev saka, ka tu nedrīksti iet ārā, tad tev gribas iet ārā, neskatoties uz to, ka iepriekš tu ar lielāko prieku sēdēji mājās." Tik patiesi, vai ne?
Turklāt īpaši jutīgi tas kļūst, tiklīdz aizdomājas par to, ka nemaz jau ne tik sen brīva pārvietošanās no valsts uz valsti un ceļošana vispār mums nebūt nebija nekas pašsaprotams. Un turpat arī cenzūra, turpat citu brīvību ierobežošana…
Pazīstamais kinokritiķis Antons Doļins sarunā par kino un mediju situāciju Krievijā un pašreizējo lielvalsts reakciju uz vīrusa izplatību piebilst – visi ir apmulsuši. "Ko šādā situācijā iesākt? Izlikties, ka Krieviju vīruss nav skāris? Izlikties, ka vīruss ir skāris, bet mēs zinām, ko šādā situācijā darīt? Izlikties, ka vīruss ir mīts, nekas nav patiess? Domāju, ka viņi nebija izlēmuši, kādai vajadzētu būt reakcijai. Merkele vai Makrons varētu atļauties publiski atzīties, ka nezina, kā rīkoties, savukārt Tramps un Putins nekad to nedarīs. Viņi izliksies, ka zina, kā rīkoties."
Jācer, ka šī tad vismaz būs mācība – lai arī ļoti rūgta! –, ko no pandēmijas laika piespiedu kārtā nāksies paņemt līdzi arī tiem, kas jūtas visvareni un neievainojami.
Proti, pat tie, kas ir ļoti, ļoti apņēmušies, ne vienmēr var visu kontrolēt. Tāpat kā ne vienmēr var visam sagatavoties, pat ja iepērkam pārtikas krājumus gadam un mežā uzceļam bunkurus. Patiesības ignorēšana un bēgšana nepalīdzēs atrisināt problēmas, tāpat kā nevēlēšanās ieraudzīt acīmredzamo neliks tam pēkšņi un brīnumaini izgaist.
Šo laiku grūtu padara tieši cilvēciskā siltuma zudums. Pēkšņā baiļu un atbildības nasta par sevi un citiem, kura vienīgā nekādu distanci šobrīd neievēro un gribi negribi visu laiku kaut kur prāta stūrītī par sevi atgādina. Kā pret tādu drūmu nolemtības sajūtu cīnīties? Varbūt iet sēņot nemaz nav slikts ieteikums – pat ja šajā laikā nekādas gailenes un bekas neatradīsiet, pastaiga mežā nudien var palīdzēt. Turklāt – bez bažām par distances ieturēšanu.
Šīs SestDienas, 3. - 8. aprīļa, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Man bija kāda romantiska ideja. Viens no prominentākajiem Krievijas kinokritiķiem Antons Doļins par kino un presi kā kolektīvu un ķermenisku pieredzi, Putina viena piemēra paņēmieniem un Krievijas dilemmu pandēmijas sakarā.
PASAULĒ. Pasaules gala gaidītāji. No konserviem un pirmās palīdzības precēm līdz ieročiem un īpaši izbūvētiem bunkuriem. Tā dēvētās izdzīvotāju filosofijas piekritējiem Covid-19 pandēmija radījusi zvaigžņu mirkli.
SPORTS. Klusums sporta arēnās un laukumos. Teju visā pasaulē kopš marta vidus pierimušas sportiskās kaislības. Covid-19 pandēmija radījusi lielāko iztrūkumu pasaules sporta sacensību kalendāros kopš Otrā pasaules kara – vairums šajā laikā un tuvākā nākotnē plānoto notikumu ir pārcelti vai atcelti. Tostarp arī šovasar gaidītās XXXII olimpiskās spēles, kas kļuvušas par "nākamās vasaras" olimpiādi, un arī vairākas nozīmīgas šajos mēnešos plānotās sacensības Latvijā. To rīkotāji gan vienprātīgi atzīst, ka šobrīd iedzīvotāju veselība ir krietni svarīgāka par iespējamiem ienākumiem vai to zudumiem.
TĒMA.Koronas laiki uz vientuļas latviešu salas. Vientulība uz cilvēka veselību var atstāt tikpat graujošu iespaidu kā, piemēram, 15 cigarešu izsmēķēšana dienā. Tiesa, datu par to, kāda ir sociālās norobežošanās ietekme uz indivīdu un sabiedrību, aizvien trūkst. Mēs nezinām, kurp tālāk vedīs Koronas laiki, taču ir skaidrs, ka šī pieredze mums ļaus uzzināt daudz jauna par sevi un sabiedrību un atkal atcerēties to, cik patiesībā svarīga mums ir fiziska klātienes komunikācija. To laikā, kad aizvien vairāk bijām ieraduši "draudzēties" attālināti, izmantojot dažādas tehnoloģijas, iespējams, bijām piemirsuši, un digitālās attiecības šķita tik daudzsološas!
TUVPLĀNĀ. Lielāka par pavārgrāmatu. Dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere par savu mūža darbu – Lielo Latvijas sēņu grāmatu –, sēņu krāsām un to, kas apdraud ceļotājus laikā.
MĀKSLINIEKA SKATS. Der arī saplīsis. Māksliniece Marta Ģibiete par ceļojumu uz Japānu, cepuru veidošanu un tās sekām stikla mākslā, kā arī to, kāpēc ārēja krīze radošiem cilvēkiem brīžiem nemaz nenāk par ļaunu.
CEĻOJUMS. Ar vissaldāko cukura virskārtu. Palestīnā teju katram ir zināms vislabākais restorāns, švarmu ēstuve un Austrumu saldumu kafejnīca pilsētā. Reti kad vietējiem par to ir vienots viedoklis, tāpēc neatliek nekas cits, kā meklēt pašiem savu „labāko” it visā. Tomēr vienā jautājumā valda absolūta vienprātība – skaidrs, ka vislabākais kanafeh Palestīnā atrodams tā dzimtajā vietā Nāblusā, un tas ir gana labs iemesls, lai dotos uz turieni vismaz dažu dienu ceļojumā.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, ĒSTMĪLIS SIRO, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
jānis