Es ļoti priecājos, ka man rodas arvien vairāk sabiedroto. Nesen tiesībsargs norādīja, ka tik maz naudas, kā Latvijas valsts atvēl veselībai, ir antikonstitucionāli. Žēl, ka tiesībsargs nenāca ar šo atziņu pirms gada, tas man būtu palīdzējis izcīnīt lielāku finansējumu jau šogad.
Domājat, ka būtu izdevies ko panākt?
Iespējams, es ar to būtu varējis pārliecināt Reira kungu, kad viņš bija finanšu ministrs. Bet, no otras puses, šī tiesībsarga atziņa ir tik svarīga, ka labāk vēlāk nekā nekad. Nu mans sabiedrotais ir arī bijušais finanšu, tagadējais labklājības ministrs. Ir skaidrs, ka veselība ir hroniski nenofinansēta nozare. Finanšu ministrijas pozīcija taupīt naudu man, no vienas puses, ir saprotama, bet, no otras puses, ceru, ka Danai Reizniecei-Ozolai kā bijušajai ekonomikas ministrei piemitīs tas redzējums, ka nauda, kas atvēlēta veselībai, ir nevis izdevumi, bet ieguldījumi. Ar slimu tautu nebūs nekāda ekonomiskā izrāviena.
Kas izdarīts, jums esot amatā?
Ir palielināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. Mums 2015. gada sākumā izdevās no 13,4 eiro uz 10 eiro samazināt pacienta maksu par gultasdienu un maksu par operāciju no 46 eiro uz 31 eiro, starpību slimnīcām samaksājot no valsts. Esam radikālas izmaiņas ieviesuši C hepatīta pacientu ārstēšanā. Bijām pirmsepidēmijas draudu priekšā - ar šo slimību apdraudēts bija katrs sabiedrības loceklis, ne tikai narkomāni un homoseksuālas personas -, no šā gada 1. janvāra valsts 100% apmaksā medikamentus, arī vismodernākos, šo pacientu ārstēšanai. Mums tagad ir arī C hepatīta pacientu reģistrs, esam apņēmības pilni izārstēt katru pacientu, kas ir līdzestīgs, proti, grib izārstēties. Tiem pacientiem, kuriem nepieciešama aknu transplantācija, valsts no šī gada otrā pusgada apmaksās arī to. Tāpat no 50% uz 25% ir samazināti līdzmaksājumi kompensējamajiem medikamentiem Krona slimībai un čūlainajam kolītam. Cīņā ar infekcijām un antibakteriālo rezistenci apmaksājam jebkuru antibiotiku bērniem līdz 18 gadiem. Tāpat apmaksājam barību tiem bērniņiem, kuri jābaro caur zondi - tas būtu bijis Labklājības ministrijas uzdevums, bet gadiem ilgi tas netika risināts, nu jau otro gadu kā iekļauts zāļu kompensācijas sarakstā.
Jāsaka, ka ieguvums pacientiem ir arī neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu saņemšana Rīgā un Rīgas reģionā ar labākām mašīnām nekā tad, kad to nodrošināja privātā kompānija.
Un kā ar izmaksām?
Budžets Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) nav palielināts, bet ir liels ietaupījums, kas ļāva pacelt darba algas brigādēs strādājošajiem. Mūsu pašu mašīnas ir labākas nekā Mamedova, ir noslēdzies konkurss par 52 jaunu automašīnu iepirkumu, katra mašīna par 48 tūkstošiem lētāka nekā laikā, kad NMPD vadīja Ploriņš, arī avīzes vairs neraksta, ka ātrās palīdzības mašīnas tik cauras, ka ziemā medikamenti tajās sasalst.
Kas ar pārējo medicīnas darbinieku algām?
Tas zelta princips, uz ko tiecamies, ir panākt situāciju, lai ārsti saņemtu divas reizes vairāk nekā vidēji tautsaimniecībā nodarbinātie, medmāsas - 60% no ārstu algas un jaunākais medicīniskais personāls - 40%.
Cik gados tāds mērķis var būt sasniegts?
Šobrīd rēķinām, cik vajag papildu naudas un cik soļos to var sasniegt. Gada beigās izdevās novērst mediķu streiku, jo ar arodbiedrību vienojāmies, kā sadalīt desmit miljonus publiskajā sektorā. Viena no ģimenes ārstu asociācijām, arī Rēvalda kungs, mani kritizē, ka 10 miljoni tiks sadalīti netaisnīgi, ka vajadzēja caur tarifu, lai tiek visiem, bet, ziniet, Saeima ar Budžeta likuma 66. pantu noteica, ka šie 10 miljoni paredzēti to personu atalgojumam, kas strādā publiskajā sektorā. Jo pašvaldību un valsts slimnīcās mums trūkst ārstu un medmāsu, ir jāaptur viņu aiziešana uz privāto sektoru vai emigrācija. 2015. gada sākumā mums izdevās sagādāt 4,2 miljonus eiro kompensācijai minimālās algas celšanai veselības aprūpes iestādēs no 320 līdz 360 eiro. Šā gada sākumā mums ir nauda kompensācijai algu celšanai no 360 uz 370 eiro. Iepriekš iestādēm minimālās algas bija vairākkārt jāceļ uz sava rēķina bez kompensācijas. No 1. janvāra mums ir arī 1,3 miljoni eiro izdienas pensijām NMPD darbiniekiem. Protams, tas ir nepietiekami, tomēr manā laikā 15,7 miljoni eiro ir nākuši klāt mediķu atalgojumam.
Bet pie sistēmas sakārtošanas pieder arī princips, ka jāaiztaisa mucā caurumi, pirms lej klāt ūdeni.
Kādus caurumus jums ir izdevies aiztaisīt?
Jau pieminēju atteikšanos no ārpakalpojuma, kā arī būtiski lētāku automašīnu iepirkumu NMPD vajadzībām. Nākamo ietaupījumu dod tas, ka no 1. janvāra esam atteikušies no pacientam nevajadzīgu laboratorijas izmeklējumu apmaksas.
Kādā veidā?
Ir virkne analīžu, kuras turpmāk var nozīmēt tikai speciālists, tāds, kurš spējīgs iegūtos rezultātus arī izvērtēt.
Ģimenes ārsts tāds nav?
Ģimenes ārsts visu nevar izvērtēt. Ja ģimenes ārsts būtu tik universāls, mums nevajadzētu endokrinologus, onkologus u. c. Otra lieta - pacients pats sev vairs nevar nozīmēt analīzes. Iepriekš viņš varēja palūgt ģimenes ārstam, lai nozīmē uz visu, un pacienta acīs labs bija tas ārsts, kurš paklausīja.
Kompleksa veselības pārbaude līdz ar to nebūs iespējama?
Bez vajadzības - ne.
Laiku pa laikam nevajag pārbaudīt veselību?
Vajag. Bet pie profilaktiskās apskates nevajag jebkuru analīzi. Noteiktas analīzes vajag, ja tām ir indikācijas. Ja nav veselības problēmu, bet gribas pārbaudīt visu ko, tad pašam par to arī jāmaksā. Uz valsts rēķina vienkārši ziņkārības pēc vairs nevarēs. Tāpat valsts neapmaksās dažas analīzes, kas nozīmētas vienlaicīgi.
Ko tas nozīmē?
Piemēram, maz informatīvā eritrocītu grimšana netiks apmaksāta, ja vienlaikus nozīmēta C reaktīvā olbaltumviela, jo abi liecina par iekaisuma procesu.
Vai nu viens, vai otrs?
Jā. Ar šo soli vien mēs varam ietaupīt turpat miljonu. Vēl valsts vairs neapmaksā holesterīna mērījumus personām, līdz nav sasniegts noteikts vecums, pēc tam ne biežāk kā reizi gadā, izņemot gadījumus, ja ir akūta vai hroniska saslimšana. Nākamā lieta ir asins analīzes, kuras laboratorijā jāizpilda noteiktā secībā - ja pirmā pozitīva, tikai tad divas nākamās. Pēc laboratoriju ziņotā, analīžu apjoms šī gada janvārī pret pērno janvāri samazinājies par 30-35%. Pieļaujam, ka to ietekmē pārejas laiks, kad ģimenes ārsti vēl «nav piešāvušies». Tajā pašā laikā mēs redzam, ka slimnīcās vērojams analīžu skaita pieaugums. Lai vērtētu, cik liels būs ietaupījums, ar jauno pieeju vajag nostrādāt vismaz trīs mēnešus. Atgādināšu, ka analīžu kvotēšana no laboratoriju puses bija jau arī agrāk - līdz viens no veselības ministriem, Gulbja laboratorijas līdzīpašnieks, šo principu atcēla.
Nākamā lieta - es esmu uzticējis slimnīcu vadībai izanalizēt kliedzošo situāciju ar kvotām un rindām. It īpaši Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centrā. Tur pagājušogad uz vizuālās diagnostikas izmeklējumiem kvotas tika izsmeltas jau maijā. Skaidrs, ka problēma ir pārcelta arī uz šo gadu.
Slimniekiem tā ir dramatiska ziņa.
Lieta tā, ka šos pašus pakalpojumus citā vietā var saņemt bez rindas vai ar būtiski īsāku rindu. Viens no problēmas iemesliem - pacients pats var izvēlēties, kur saņemt pakalpojumu, un, protams, izvēlas vietu, kur visaugstākā kompetence. Austrumu slimnīca cieš, jo viņiem onkoloģijā ir visaugstākā kvalitāte.
Ko tur pārmest? Tas ir dzīvības jautājums.
Izrādās, ka ne vienmēr. Tas ir arī rindas menedžmenta jautājums. Kā norāda onkoloģe profesore Baltiņa, pacientu skaita pieaugums vēža reģistrā ir nevis apliecinājums, ka sākusies vēža epidēmija, bet gan, ka vēzi var izārstēt un pacienti pēc ārstēšanas dzīvo 5, 10 un 15 gadus.
Un rinda veidojas no tā, ka viņi regulāri ierodas uz pārbaudēm?
Jā, pacienti regulāri ierodas uz tā saukto dinamisko novērošanu. Bet, kā norāda profesore Baltiņa, ir zinātniski pierādīts, ka vēža recidīvi un metastāzes visvairāk attīstās pirmajā un otrajā gadā, līdz ar to ārstniecības iestādē, kur pacients ārstēts, ir vērts viņu dinamiski novērot tikai pirmos trīs gadus, bet pēc tam nav nozīmes, kur pacients tiek novērots. Pat labāk, ja tuvāk mājasvietai. Bet Onkoloģijas centrā tā mēs gadā atbrīvosim vietu rindā 9000 akūtiem pacientiem. Tas attiecas uz dinamisko novērošanu. Savukārt Austrumu slimnīcas radioloģijas dienesta vadītāja daktere Epermane saka, ka nav pareizi, ja pacients pats var lūgt sevi nozīmēt uz vizuālās diagnostikas izmeklējumiem, tajā skaitā saistītiem ar jonizējošo starojumu.
Arī to gribat mainīt?
Jā. Plānojam šo jau vistuvākajā laikā apspriest ar ārstu asociācijām. Nosūtījumā uz radioloģisko izmeklējumu ģimenes ārstam vai speciālistam vajadzēs norādīt diagnozi ar jautājuma zīmi un norādīt objektīvu informāciju par indikācijām. Nosūtījumu elektroniski laikus iesūtīs Onkoloģijas centrā, lai radiologi var izvērtēt, vai pacientam vajag vai nevajag šo izmeklējumu.
Lielāka birokrātija.
Kas ir labāk - dažas minūtes veltīt dokumentam vai pacientu dzenāt šurpu turpu? Un lieki iztērēt naudu. Vienu un to pašu pakalpojumu var veikt Latvijā daudzās vietās, nereti bez rindas. Un mūsu laikmetā iespējama telemedicīna - tā jau arī tiek izmantota - uz Onkoloģijas centru jau tagad var sūtīt nevis pacientu, bet izmeklējuma attēlu. Uztaisa bildi Ogrē vai Bauskā, atsūta elektroniski ar diagnozi, un Onkoloģijas centrā to paskatās vēl viens trenēts acu pāris.
E-veselība? Kad tā būs?
Pēc plāna ar šī gada 1. decembri visiem ģimenes ārstiem jau būs jālieto virkne e-veselības moduļu «e-slimībaslapa», «e-recepte». Lai nedublētu izmeklējumus, mēs varēsim ieprogrammēt, cik bieži tie veicami. Tas neizslēdz iespēju tos atkārtot, bet tad vajadzēs pamatot. Varēs pieprasīt iepriekšējos izmeklējumus, tos salīdzināt ar svaigākajiem.
Kas paveikts ārpus nelietderīgo tēriņu novēršanas?
Mēs saglābām Stradiņa slimnīcas jaunbūvi. Pirms gada būve gāzās, un bija pat 99% liela varbūtība zaudēt Eiropas līdzfinansējumu. Nesen tai bija spāru svētki, šī gada oktobrī būvi nodos ekspluatācijā un nākamā gada martā tā vērs durvis pacientiem. Panācām arī 16 miljonu eiro finansējumu 2017. gada budžetā, lai jauno Stradiņu korpusu varētu aprīkot.
Periodam no 2015. līdz 2018. gadam mums ir izdevies atrisināt jautājumu par valsts galvoto aizdevumu atmaksu slimnīcu vietā. Es ceru, ka man drīz izdosies atrisināt šo lietu arī uz visiem laikiem. Runa ir par 209 miljonu sloga, kas gulstas uz mūsu sistēmu, noņemšanu. Pirmskrīzes laikā katru gadu būtiski auga finansējums veselības aprūpei, slimnīcas ņēma valsts galvotos aizdevumus attīstībai. Tad iestājās krīze, un Latvija bija no tām valstīm (visas tā nedarīja), kas būtiski samazināja finansējumu veselības jomai. Mēs vēl aizvien neesam atgriezušies pirmskrīzes laika finansējuma līmenī. Krīzi izdzīvoja, iedzenot pacientus maksas medicīnas sektorā. Tagad no tā mums kaut kā jātiek ārā.
Vēl viena labā ziņa - pagaidām vēl neesam iekrituši neattiecināmajās izmaksās par e-veselības projektiem. Arī tādi riski bija. No šī gada atkal būs pieejami ES līdzekļi e-lietām. Viena no galvenajām lietām, ko gribu e-veselībā ieviest - lai pacients tiek identificēts. Līdz ar to valsts nauda ies līdzi konkrētam, nevis abstraktam pacientam. Šobrīd, ja pacients bijis Bārbelē pie ģimenes ārsta, pēc tam nonācis lokālajā slimnīcā Bauskā, viņu ar aizdomām par onkoloģiju pārsūta uz Jelgavas reģionālo slimnīcu un tālāk uz Onkoloģijas centru Rīgā, sistēma to uztver kā četrus dažādus gadījumus. Un daudz ko izmeklē atkārtoti. Šī lieta tiks izslēgta. Man e-veselība ir ne tikai rīks, lai ekonomētu naudu un iegūtu informāciju par to, kas notiek, bet arī instruments, lai modelētu jauno veselības aprūpes finansēšanas sistēmu.
Veselības apdrošināšanu?
Es tūlīt pie tā atgriezīšos, bet vēl gribēju pieminēt ko svarīgu - mēs sistemātiski un ar manāmu rezultātu esam piegājuši arī saslimšanas cēloņu mazināšanai.
Lai mazāk slimotu, jābūvē veloceliņi.
Tajā skaitā! Un tas arī notiek. Pagājušajā gadā Latvijā tika izveidotas, ja nemaldos, septiņas veselības takas. Mums ir izstrādāts sabiedrības veselības veicināšanas plāns «Vesels! Latvijas veselības platforma 2015-2065». Plāns ir kļūt par veselīgāko valsti pasaulē! Mums ir arī milzīga ES nauda, 54 miljoni eiro, kuru nedrīkstam izmantot slimību ārstēšanai vai ārstu algu pielikumam - vienīgi sabiedrības veselības veicināšanai.
Ko tas iekļauj?
Mūsu plāna pamatā - veselīgs uzturs, fiziskās aktivitātes, atkarību mazināšana un reizi gadā - valsts apmaksātas veselības apskates. Esam jau radījuši virkni nozīmīgu normatīvo aktu. Atgādināšu par nesen pieņemto likumu aizliegt pārdot bērniem enerģijas dzērienus, pēc diviem gadiem transtaukskābes nedrīkstēs būt vairāk kā 2% no taukiem konkrētajā produktā, bērnus jau šobrīd skolā barojam veselīgāk - «bulciņu karā» Veselības ministrija tomēr ir guvusi lielu uzvaru.
Ierobežojumus neatcels?
Panācām pretim komersantiem un divas ķīmiskās vielas - sintētisko vanilīnu, ko izmanto konditorejā, un sulfītus, kas ir rozīnēs un žāvētajos augļos, atļāvām līdz gada beigām. Būtiski uzlabotas skolu pusdienu kvalitātes prasības. Vēl gribam panākt, lai 70% no naudas, ko valsts atvēl skolēnu brīvpusdienām, garantēti tiek produktu iepirkumiem. Jo 1,42 eiro uz bērna pusdienu reizi ir jau daudzus gadus, bet aug izmaksas, tajā skaitā darbinieku algas. Uz kā rēķina tas iespējams? Arvien mazāk naudas paliek produktu iepirkumiem.
Es esmu jau runājis ar Šadurska kungu, un ceru, ka mums izdosies skolās ieviest trešo sporta nodarbību un veselības mācību. Ar fizisko slodzi un arī ar zināšanām var būtiski uzlabot bērnu veselību.
Un tātad - par apdrošināšanu. Vai tāda vajadzīga pēc visa, ko stāstāt?
Ir vajadzīga. Jo mūsu valsts veselības aprūpei atvēl divreiz mazāk kā vidēji ES.
Tad tas ir jautājums par naudas trūkumu, nevis apdrošināšanu. Vai arī gribat iesaistīt privātos apdrošinātājus?
Gluži otrādi! Ja ieviešam veselības apdrošināšanu, tad tai, manuprāt, jābūt obligātai valsts apdrošināšanai.
Šobrīd ārstniecībai no valsts gadā tiek nedaudz vairāk par 500 miljoniem. Mēs lēšam, ka cilvēki, kad slimi, par ārstēšanos piemaksā tikpat vai pat vairāk. Mūsu veselības aprūpes galvenā problēma ir tā, ka saslimst arī tie, kuri nevar piemaksāt. Līdz ar to mūsu veselības aprūpe visiem nav pieejama. Tā ir netaisnīga sistēma.
Kāda būtu taisnīgāka?
Ja veselie apdrošinātos slimības gadījumam. Tas nozīmē, ka nelielu naudu ik mēnesi maksās strādājošie un darba devēji.
Jauns nodoklis?
Mana atbilde uz šo jautājumu: vai nu mēs noticam, ka valsts piecus gadus pēc kārtas ik gadu var iedot papildu 120 miljonus medicīnai un tā paceļam valsts finansējumu līdz 6% no iekšzemes kopprodukta, vai arī, ja mēs tam neticam, jāsāk runāt par nodokļu politikas maiņu.
Reāli, ka valsts var visu nofinansēt?
Es ticu Reira kungam, kurš saka, ka 100 miljonus var atvēlēt no sociālā budžeta, pārsaucot 3% no sociālajām iemaksām par tādām, kuras drīkst izmantot veselībai. Ar to mēs aizlāpīsim bedrītes. Bet, ja gribam braukt pa normālu ceļu kā attīstīta Eiropas Savienības valsts un padarīt veselības aprūpi pieejamu visiem, nāksies pārskatīt mūsu nodokļu politiku un attieksmi pret nodokļiem.