Trešdien oficiāli galvenā trenera amatā tika apstiprināts mūspusē labi pazīstamais angļu futbola speciālists Pols Ešvorts, kurš Latvijā pirmoreiz ieradās 2001. gadā un sāka vadīt tieši FK Ventspils. Nu viņš ir atgriezies šajā klubā un noslēdzis līgumu uz divarpus gadiem. Sestdien viņa vadībā komanda izcīnīja itin pārliecinošu uzvaru pār FS Metta/Latvijas Universitāte ar 3:0. Diena tikās ar Polu Ešvortu Ventspilī svētdienas pusdienlaikā, kad komanda pilsētas stadionā aizvadīja kārtējo treniņu.
Kurš kuru klubam šajā grūtajā brīdī uzmeklēja - komandas vadība uzrunāja Polu Ešvortu, vai Pols Ešvorts uzrunāja FK Ventspils?
Klubs man piezvanīja tūliņ pēc ventspilnieku spēles ar FK Jelgava. Andrejs Butriks, kurš tagad ir kluba sporta direktors, bet laikā, kad pirmoreiz vadīju FK Ventspils, bija spēlētājs, piezvanīja tajā pašā vakarā. Es todien biju atbraucis uz Ventspili šo spēli paskatīties klātienē. Pēc spēles braucu automašīnā uz Rīgu, kad Andrejs man piezvanīja.
Iznāk, ka būtībā pārrunas noritējušas un vienošanās panākta pāris dienu laikā?
Sarunas noritēja patiesi ātri un konstruktīvi, mēs īsā laikā panācām kopēju valodu. Protams, Ventspils pārdzīvo ne to veiksmīgāko un vienkāršāko laiku. Esmu redzējis vairākas iepriekšējās spēles, tāpēc priekšstats par komandu man bija, un tas nav mazsvarīgi. Andrejs man piezvanīja pēc piektdienas [11. septembris] spēles, sestdien mēs tikāmies Rīgā un pārrunājām svarīgus jautājumus par to, kā jāattīstās nākotnē. Mums abiem viedokļi ļoti saskanēja - gan par to, kas un kā klubam būtu jāizdara sezonas noslēguma posmā, kā arī par turpmāko izaugsmi, jo futbols tomēr savā ziņā ir arī bizness. Kad tiek veidots futbola klubs, tev ir jāraugās vienlīdz mērķtiecīgi ne tikai uz uzvaru sasniegšanu, bet arī no biznesa viedokļa. Tas viss ir ciešā saiknē. Pārrunājot jautājumus, kā mēs viens otram varam palīdzēt, Andrejs piedāvāja ieteikt manu kandidatūru galvenā trenera postenim. Otrdien jau biju Ventspilī, lai vienotos par nosacījumiem.
Savā ziņā arī apstākļi sagadījās labvēlīgi: pēc vairāku gadu darba atstājāt Nigēriju...
Jūnija beigās atstāju Nigēriju, taču bez darba nebiju. Ādažu un Upesciema apkaimē katru vasaru palīdzu rīkot brazīliešu futbola skolu nometnes. Vēl arī vēroju UEFA līmeņa treneru kursus Latvijā. Tā ka no futbola malā neesmu pagājis ne dienu.
Par spīti tam, ka piecus gadus strādājāt tālajā Nigērijā, visu laiku esat aktīvi sekojis norisēm Latvijas futbolā?
Protams, tas man vienmēr ir bijis svarīgi. Aktīvi izmantoju sociālos tīklus, sekoju ziņām dažādās vietnēs tīmeklī un spēļu rezultātiem tiešsaistē. Latvijas futbolā esmu iekšā kopš tā laika, kad pirmoreiz atbraucu te strādāt. Latvijā par treneri esmu nostrādājis deviņus ar pusi gadus, tātad ceturtdaļu no visas savas trenera darba dzīves.
Lai gan tik daudz gadu vadījāt klubus Latvijā, nacionālajā čempionātā līdz šim tomēr nav izdevies uzvarēt...
Tā ir, bet darīsim visu, lai nākamgad uzvarētu Latvijas čempionātā. Tas ir visas komandas mērķis.
Par nākamo sezonu vēl ir pāragri runāt, bet, jūsuprāt, vai ar pašreizējo sastāvu būtu bijis iespējams uzvarēt Latvijas čempionātā šosezon?
Lai gan esmu vērojis komandas spēles, pašlaik uz šo jautājumu vēl nevaru atbildēt. Kāpēc? Kopā ar pašu komandu esmu bijis tikai vienu spēli. Es varētu atbildēt uz šo jautājumu tikai tad, ja būtu vadījis komandu spēlē pret spēcīgākajiem klubiem. Viens ir tas, kā mēs nospēlējām pret nomināli vājāku pretinieku, cita lieta, kā spēlētāji sevi parādītu cīņā ar stiprākām vienībām.
Pašlaik komandā ir vairāki futbolisti, ar kuriem jau ir bijis kopīgs darbs un kuri ir labi pazīstami.
Jā, vārtsargs Vitālijs Meļņičenko, ar kuru strādāju Skonto laikā, tāpat Jurijs Žigajevs, Alans Siņeļņikovs, Oļegs Laizāns. Tas arī ir viens no faktoriem, kas palīdz uzreiz labāk izjust komandu.
Čempionātā atlikušas piecas spēles: ar Skonto, FK Liepāja un FK Jelgava. Par čempionu titula aizstāvēšanu vairs īsti nevaram runāt, taču cerības tikt medaļnieku pulkā ir, turklāt tas ir svarīgs punkts, runājot par kluba finansiālajām iespējām nākamās sezonas mērauklā.
Bez šaubām! Bet mums ir jāuzvar visās piecās atlikušajās spēlēs, lai būtu medaļnieku pulkā. Taču vispirms mana galvenā uzmanība ir tieši nākamajai spēlei pret Spartaku.
Šogad nacionālais čempionāts rit saspringtākā gaisotnē nekā citus gadus. Vai tas liecina par izaugsmi un augstāku konkurētspēju?
Vispirms atzīmēšu pozitīvās lietas. Čempionāts ir audzis organizētības līmeņa ziņā. Latvijas Futbola federācija ir paveikusi lielu darbu. Īpaši jāizceļ darbs tiesnešu izaugsmē. Salīdzinot ar laiku, kad strādāju Latvijā iepriekš, tiesnešu darbs patiesi ir ļoti audzis. Paskatieties, cik šobrīd Latvijai ir UEFA līmeņa arbitru! Piemēram, vakar [sestdien] mūsu spēli tiesāja ļoti jauns tiesnesis [Mārtiņš Veģeris] un savu darbu paveica ideāli. Ne mums, ne Metta/LU nebija ne mazāko iebildumu. Runājot par čempionāta mērogu, mīnuss ir tas, ka virslīgā spēlē tikai septiņi klubi. Tas būtu jāmaina. Kad runāju ar saviem kolēģiem Anglijā, viņi man jautā: «Cik komandu spēlē augstākajā līgā?» Es atbildu: «Septiņas.» (Smejas.) Kļūst mazliet neērti. Nākamsezon virslīgā vēlētos redzēt desmit komandu.
Tomēr te nav Anglija vai Vācija, kur nākamās līgas komandas būtu tik konkurētspējīgas spēcīgāko vienību saimē.
Tā nu gan nav. Mēs aizvadījām treniņspēli ar otrās līgas komandu no Babītes. Fantastiska jauna komanda, kuru kā piemēru var ņemt, ja runājam par to, kā futbolam Latvijā būtu jāattīstās. Paskatieties uz pirmās līgas līderiem FC Caramba/Dinamo: tur spēlē Andrejs Perepļotkins un Kristaps Blanks. Topa futbolisti! Vēl varu minēt Valmiera Glass vai Rīgas Futbola skolu, kurā ir daudz jaunu un talantīgu spēlētāju. Es nedomāju, ka tas būtu šķērslis virslīgas komandu skaita palielināšanai. Palielinot komandu skaitu, tiks veicināts arī augstāks līmenis. Lai gan Metta/LU ir turnīra tabulas lejasgalā, tās rindās ir lielisks centra uzbrucējs no Kotdivuāras. Pirms trim gadiem šajā komandā šāds spēlētājs nebūtu iespējams.
Atgriezīsimies pie virslīgas. Kā ir audzis tās līmenis?
(Nopūšas.) Tas ir grūts jautājums... Ziniet, kopējais konkurētspējas līmenis ir audzis, taču apgalvot, ka būtu audzis arī spēcīgāko klubu līmenis, es gan nevarētu. Tas drīzāk ir krities. FK Jelgava, Spartaks un Metta/LU - jā, tie ir auguši. No otras puses, paraudzīsimies uz Eiropas kausa izcīņas rezultātiem - visi trīs klubi tika pāri pirmajai barjerai. Un te ir jāpateicas par kopējo virslīgas čempionāta līmeņa izaugsmi.
Pēdējos piecus gadus strādājāt vienā no futbola akadēmijām Nigērijā, tāpat arī šogad vadījāt Nigērijas premjerlīgas klubu Sunshine Stars. Viens no šīs akadēmijas audzēkņiem ir spēlējis Ventspilī - Abdultaofiks Ahmeds, kurš virslīgā aizvadījis gandrīz 100 spēļu. Vai kontakti ir saglabājušies, un varam nākotnē redzēt vairākus jaunus spēlētājus no Nigērijas?
Domāju, ka noteikti. Mēģināsim dabūt dažus talantīgus jaunos Nigērijas futbolistus šeit, strādāt pie viņu izaugsmes un tad tālāk - pārdot citiem klubiem. Tie ir divi pienesumi vienlaikus - labāk gan cīņām čempionātā, gan biznesam.
Jūs tik ilgu laiku esat strādājis Latvijā, turklāt esat apprecējis ventspilnieci, ģimenē aug trīs bērni. Angļu valoda ir dzimtā valoda, ir labas zināšanas krievu mēlē, kurā runājat arī ģimenē. Saikne ar Latviju ir uz mūžu, kādas ir sekmes latviešu valodas apguvē?
Pagaidām vēl nerunāju latviski, taču ļoti vēlos to beidzot apgūt. Es ļoti gribu runāt latviešu valodā brīvi. Turklāt manā līgumā ar FK Ventspils ir punkts, ka klubs man nodrošinās latviešu valodas apguvi. Tas ir svarīgs punkts. Pavadot pēdējos piecus gadus Nigērijā, man nebija nepieciešams runāt latviešu valodā. Mana sieva ir krievu tautības, viņai tā ir dzimtā valoda. Viņa galvenokārt runā krievu valodā, es - angļu, taču mūsu bērni brīvi pārvalda trīs valodas - angļu, krievu un, protams, latviešu, jo mācās latviešu skolā. Taču latviešu valoda nav viegla. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo grūtāk ir iemācīties. Cilvēki ir dažādi, bet par sevi varu teikt, ka man tas nenākas viegli. Jāatzīst, ka treniņus vadu krievu valodā. Katru dienu klubā sarunājos krievu valodā. Es runāju brīvi. Protams, ja katru dienu treniņos runātu latviešu valodā, tas būtu daudz vieglāk. Tāpēc ir būtiski arī man iespējami drīzāk apgūt latviešu valodu.
Kā bija tajā laikā, kad vadījāt Ventspils klubu pirmoreiz, kā arī FK Rīga un Skonto?
Pašlaik Ventspils komandā spēlē futbolisti ne vien no Latvijas, bet arī, piemēram, no Albānijas un Serbijas. Futbola valoda arī pirmajā reizē Ventspils klubā, kā arī FK Rīga un Skonto bija krievu valoda, līdz ar to tā bija un joprojām ir mana ikdienas darba valoda.
Kādas ir sajūtas atkal atgriezties Ventspilī ne vien ģimeniskās brīvdienās un apciemot radus, bet tieši darbā - būt galvenajam trenerim futbola klubā?
Lieliskas! Jo īpaši tāpēc, ka man saistībā ar Ventspili ir īpašas atmiņas un vērtības ne vien tāpēc, ka šis bija mans pirmais klubs kā galvenajam trenerim, bet arī tāpēc, ka šeit iepazinos ar savu nākamo sievu, te mēs arī apprecējāmies, te piedzima mūsu meita, pirms mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Varbūt kāds varētu domāt, cik tad bieži šurp atbraucam, bet tas notiek biežāk, nekā apciemoju dzimto Angliju. Mēs šurp braucām minimums sešas septiņas reizes gadā, te dzīvo sievas vecāki. Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka Ventspils bija, ir un būs manas mājas.
Kā jums vislabāk patīk pavadīt brīvo laiku?
Man ir trīs bērni. Kad ir brīvs, vislabprātāk pavadu laiku kopā ar viņiem. Vēlāk iesim uz ūdensatrakciju parku. Vienīgais mīnuss Ventspilī ir tas, ka šeit nevaru nodarboties ar vienu no saviem mīļākajiem hobijiem - golfu. Taču zinu, ka Guntis Indriksons spēlē golfu netālu no Ventspils, Usmā. Varbūt ar viņu tuvākajā laikā iznāks saspēlēt.