«Jā, protams, man kā bijušajam šorttrekistam masu starta distance ir parocīga. Gan tāpēc, ka te ir vairāk stratēģiskas cīņas, gan tāpēc, ka šogad šis tas ir mainījies, - salīdzinājumā ar pagājušo gadu pagriezieni kļuvuši šaurāki, gan arī tāpēc, ka šajā disciplīnā starts nav no stāvus pozīcijas, bet gan - pēc nobraukta viena apļa. Sasummējot to visu kopā, man šogad ir lielākas priekšrocības pār citiem, nekā pērn,» telefonsarunā Dienai pastāstīja Silovs pēc teju diennakti ilgās ceļošanas no Seulas uz savu pastāvīgo treniņu vietu - Nīderlandes pilsētu Hērenvēnu.
Haralds gatavojās piedalīties arī sezonas pirmajā PK posmā Japānā, kur viņam bija paredzēts startēt ne pārāk parocīgajā 500 metru distancē, taču plānu īstenot liedza vasarā atklātā diska protrūzija. «Mugura uz to reaģē ar asām sāpēm. Trīs mēnešus, strādājot ar komandas terapeitiem, muguru intensīvi trenēju, bet... Starta izrāvienā ir kaut kāda viena konkrēta kustība, kas uzreiz izraisa asas sāpes mugurā. Japānā iesildīšanās laikā veicu startu, un tad arī uzreiz mugurā bija tā sāpīgā reakcija.»
Skaidrs, ka tieši startā slodze uz Silovam problemātisko jostasvietas apvidu ir vislielākā, tāpēc distancēs, kurās jāstartē no vietas, Haraldam pagaidām ir grūti cerēt uz regulāriem panākumiem. Arī tām distancēm sportists gatavojas, taču tā savā ziņā ir veiksmes spēle - vai nu izspruks sveikā, vai sakairinās muguru vēl vairāk un ar jaunu sparu. Turklāt Silovs līdz šim tā arī vēl nav sapratis, kur meklējama vaina, kāpēc mugura pēc starta iesāpas vai arī neliek par sevi manīt. «Visu laiku trenēju dziļos muguras muskuļus un visu korseti, lai nostiprinās mugura. Tas pašlaik ir vienīgais, ko varu darīt. Līdz ar to praktiski visi sezonas starti, kas saistīti ar ātrākajām un īsākajām distancēm, ir zem jautājuma zīmes. Masu startā mūs palaiž vienu apli un tad izšauj pistoli. Tur starta klasiskā izpratnē vispār nav.»
Muguras sāpju dēļ Haralds negaidīja tik sekmīgu pirmo iznācienu masu startā. Par šīs disciplīnas iekļaušanu nākamo olimpisko spēļu programmā viņš ir pārliecināts, lai gan Starptautiskā olimpiskā komiteja to vēl nav apstiprinājusi. Taču sacensības Seulā latvietim izdevās necerēti veiksmīgas. «Man bija taktika visu atstāt uz finiša sprintu. Diezgan pacietīgi sēdēju grupā. Principā noslidoju ļoti gudri, un tas atmaksājās ar medaļu. Gaidīju īsto brīdi, kad aiziet priekšā, un tas izdevās.»
Haralds šosezon mainījis treneri un komandu ap sevi. Iepriekš visu laiku trenējoties kopā ar Nīderlandes ātrslidotājiem, olimpiskajā sezonā Silovs uz savas ādas dabūja izbaudīt, ko nozīmē būt treniņpartnerim konkurējošā izlasē. Atkārtoti nonākt nevienlīdzīgos apstākļos, kad nereti nākas palikt bez ledus, jo iepriekšējos gados ar to dalījušies komandas biedri pēkšņi vairs nevēlējās to darīt, Haralds negribēja, tāpēc šoreiz izvēlējās strādāt starptautiskā komandā Stressless. «Komandā esam četru valstu sportisti, nav interešu šķelšanās, nevienam no mums nav labāku apstākļu kā citam. Arī treniņu kvalitāte augusi. Situācija ir krietni labāka nekā pirms gada. Treniņos to var just. Vienīgais - mugura man traucē.»
Galvenās cerības šosezon Haralds saista ar divām distancēm - 1500 metriem, kur labam startam ir mazliet mazāka nozīme nekā sprintā, un masu startu. Startēšana citās distancēs būs atkarīga no muguras veselības. Par spīti veselības likstai, Haralds nezaudē optimismu un turpina aktīvi strādāt, lai savestu muguru kārtībā. Galu galā - nav jau runa tikai un vienīgi par startiem atsevišķās disciplīnās, kas viņam bija mazāk parocīgas pat tad, kad problēmu ar muguru nebija. Ātrslidošanā svarīga arī daudzcīņa, kurā ar sekmīgiem rezultātiem tikai divās disciplīnās vien būs par maz. Bet iepriekšējos gados tieši panākumi PČ daudzcīņā palīdzēja Silovam iekļūt Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā un saņemt finansējumu.