tml.) kopā ar citiem jauniešiem no dažādām Eiropas valstīm šajā programmā patlaban apgūst mehatroniku un elektroniku, zināšanas uzreiz izmēģinot un izmantojot gluži praktiski - Siemens ražotnēs. Mācības Vācijā viņiem ilgst trīsarpus gadu, pēc tam iecerēts, ka viņi izies praksi arī Siemens Latvijā, savukārt tālāku nākotni jaunieši vēl neplāno. Programma gan vērsta uz to, lai tās dalībnieki iegūtās kompetences liktu lietā savā valstī.
Piesaistīja praktiskais
Santa, Artūrs un Kristiāns ir vienisprātis, ka mācību iespēja Vācijā viņus saistījusi tieši ar izteikti praktisko ievirzi. Artūrs pēc fizikas un matemātikas klases beigšanas Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā tēmēja uz mehānikas un mašīnbūves studijām Vācijā, taču nav sanācis nolikt starptautisko vācu valodas eksāmenu, turklāt arī finansiāli ģimenei pa kabatai būtu tikai pirmais Artūra gads ārzemēs. «Pēc tam man būtu jāmeklē darbs paralēli mācībām, bet es sevi pazīstu - man būtu ļoti grūti to apvienot,» Artūrs saka. Viņš sāka studēt mašīnbūvi RTU, taču studijas šķita pārāk akadēmiskas. Pēc 1. kursa Artūrs uzzināja par Europeans@Siemens un pieteicās.
Santai un Kristiānam studiju pieredze Latvijā ir ilgāka. Kristiāns RTU trīs gadus mācījās Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, savukārt Santu no inženiera diploma šajā pašā augstskolā šķir tikai gala studiju darbs. «Studēju medicīnas inženieriju un fiziku. Europeans@Siemens pieteicos, jo mani saista medicīnas iekārtas un arī Siemens uzņēmums, kas tās ražo. Latvijā pietrūka praktiskās puses. Kā tu vari kaut ko uzprojektēt, ja nemūžam neesi redzējis cilindru, neesi neko salodējis vai uzrakstījis kādu programmu? Pat ja būtu dabūjusi RTU diplomu, man nebūtu pārliecības, ka zinu un protu pietiekami daudz, lai sevi sauktu par inženieri,» teic Santa.
No Latvijas - četri
Europeans@Siemens iekļaujas Vācijas duālajā profesionālās izglītības sistēmā, kurā Tirdzniecības un rūpniecības kamera sadarbībā ar uzņēmumiem īsteno mācību programmas, kurās jaunieši iegūst profesionālo kvalifikāciju, stāsta Siemens Osakeyhtiￃﾶ Latvijas filiāles personāla vadītāja Dzintra Rubule. Vācijā šāda veida izglītību izvēlas ap 60% skolu beidzēju. «Europeans@Siemens mērķis, protams, ir nākotnē nodrošināt uzņēmumu ar kvalificētiem darbiniekiem, taču vienlaikus tā ir arī uzņēmuma sociālās atbildības programma. Siemens Latvijā darbinieku rotācija ir neliela, un prognozēt nepieciešamību pēc noteiktas kvalifikācijas kolēģiem pēc mācību programmas trīsarpus gadiem ir diezgan komplicēti, taču Latvijas kontekstā to redzam arī kā darba devēja atbalstu jauniešiem profesijas izvēlē, veidojot ciešāku izglītības saikni ar darba tirgu,» Dz. Rubule saka.
Europeans@Siemens programmā ir divas paralēlas mācību plūsmas - jaunieši mācās par inženieriem vai nu mehatronikā (kā Santa un Kristiāns), vai elektronikā (kā Artūrs). Programma darbojas jau trīs gadus, iekļaujot jauniešus no Beļģijas, Spānijas, Francijas, Grieķijas, Īrijas un citām Eiropas valstīm, un katrai valstij ir noteikts mācību vietu skaits. No Latvijas Europeans@Siemens patlaban mācās četri studenti, kurus atlasot tika ņemta vērā viņu interese un mērķtiecība apgūt profesiju tehniskā jomā, prasme sadarboties starptautiskā vidē, patstāvība. Jābūt arī pabeigtai vidējai izglītībai, savukārt vācu valodas priekšzināšanas ir vēlamas, bet ne obligātas, jo programmas sākumposms tiek veltīts intensīvai valodas apguvei.
Latvijā uz vienu mācību vietu pieteicās ap 20 pretendentu. «Ņemot vērā programmas dāsno piedāvājumu (apmaksāts dzīvoklis, stipendija, kas sedz dzīvošanas izmaksas Berlīnē, apmaksāts atvaļinājums u. c.), bijām gatavi uz lielāku pieteikumu skaitu. Bet, iespējams, šāds izglītības formāts Latvijā ir neierasts, tādēļ pretendenti bija nedaudz piesardzīgi,» Dz. Rubule spriež.
Visu iemācās darot
Mācībās apmēram nedēļu gari teorijas bloki mijas ar praktiskajām apmācībām darbnīcās un pašu studentu patstāvīgi īstenotiem projektiem. Otrajā gadā sākas arī prakse Siemens ražotnēs, kas ar katru gadu kļūst ilgāka. Prakse studentiem atkarībā no specializācijas (veselības aprūpe, infrastruktūra un enerģētika) notiek dažādās rūpnīcās - kurš pabijis ražotnē, kur top satiksmes ekrāni, kurš pastrādājis gāzes turbīnu fabrikā u. c. Visi trīs latvieši stāsta, ka prakse un arī teorijas apguve noteikti sākas ar viselementārāko - metālapstrādes pamatiem, lodēšanu, skrūvēšanu, ierīču testēšanu, tehniķu, mehāniķu, elektriķu darbiem. Izglītība, ko jaunieši patlaban iegūst, ļaus viņiem būt tieši tiem tehniskajiem speciālistiem, kas rūpnīcās ražo šī vārda burtiskajā nozīmē. «Man patīk, ka šeit visu iemācās darot,» vērtē Artūrs. «Sākumā gan pret to biju kritisks. Bet vācieši motivē tevi meklēt veidus, kā pašam tikt ar visu galā. Pieļaujot kļūdas, mācāmies.»
Europeans@Siemens studentiem tiek rīkotas arī dažādas sociālās un sporta aktivitātes, semināri, ekskursijas uz fabrikām, izstādēm. Programmas beigās galapārbaudījums ir individuāls eksāmens gan teorijā, gan praktiskajās iemaņās, papildus jānoliek eksāmens arī sociālajās zinībās un jāizstrādā savs noslēguma projekts. Tam studenti trenējas, projektus īstenojot katru gadu pa diviem trim. Latvieši roku jau pielikuši pie vairākiem: sešu moduļu sistēmas programma, kas atpazīst zobratus pēc krāsām, elektroinstalācijas taisīšana iedomātam sociālajam dzīvoklim divām ģimenēm, programma automātiskajai sistēmai, kas kalnos virza slēpošanas pacēlājus…
Mentalitāte un rāmji
«Vācieši ļoti mīl komandas darbus, sevišķi - ja šajā komandā jāsazinās svešvalodā,» smaidot saka Santa un stāsta, ka projekti parasti jādabū gatavi, sadarbojoties ar studiju biedriem. Atrast kopsaucēju, lai kaut ko kopīgi uztaisītu, piemēram, ar britu, spāni un portugāli, atšķirīgās mentalitātes dēļ var būt pagrūti. Kristiāns tomēr šo internacionālo vidi un pacietību, ko tā audzina, uzskata par vienu no lielākajiem ieguvumiem.
Tāpat vienā kursā mācās gan jaunieši uzreiz pēc vidusskolas, gan studenti, kam augstskolas diploms jau kabatā, un zināšanu līmeņi ir ļoti atšķirīgi. «Teorijas ziņā mums ar Santu sākumā bija garlaicīgi, bet tagad tas ir izlīdzinājies,» Kristiāns teic. Visi trīs latvieši novērtē, ka mācības Vācijā devušas lielāku pārliecību par savu spēju kaut ko praktiski paveikt. «Iepriekš bija bail skrūvgriezi paņemt rokās, tagad tas ir mans labākais draugs,» teic Santa.
Tiesa, pie mācību procesa grūtumiem pieskaitāma vācu tehniskās valodas saprašana, laiku prasījusi arī smadzeņu pārslēgšana uz praktiskas darbošanās režīmu. «Mazliet gan traucē, ka vāciešiem viss ir pēc stingras sistēmas un kārtības, tādā kā rāmī. Man šķiet, ka brīvākā atmosfērā ir vairāk vietas kreativitātei un jaunām idejām. Vācieši ir konservatīvāki. Latvieši uzņēmumos varbūt mēdz pildīt triju speciālistu pienākumus, taču līdz ar to ir vispusīgāki. Vācijā katrs koncentrējas tikai uz savu vienu šauro profilu,» novērojusi Santa. Savukārt Kristiānam simpatizē tas, ka Vācijā pret profesionālo izglītību izturas kā pret visnotaļ cienījamu ceļu un nav sociālā spiediena, kāds ir Latvijā, - pēc vidusskolas obligāti jāiet studēt, pēc bakalaura jāstājas maģistros, tad jādibina ģimene utt.
Jaunieši vēl nav skaidri izlēmuši, ko darīs pēc tam, kad programmas beigās būs ieguvuši Vācijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras profesionālās izglītības sertifikātu. Dz. Rubule stāsta, ka 2016. gada pavasarī viņi izies praksi Siemens Latvijas uzņēmumā, taču nekādu līgumsaistību par darba attiecībām pusēm nav. Darba iespējas būs atkarīgas no tā brīža biznesa nepieciešamības. «Ir svarīgi, ka papildus tehniskajām prasmēm jaunieši būs apguvuši Siemens darba metodes, piemēram, uz rezultātu orientētu darbu multinacionālā grupā, darba drošības prasības u. tml.,» saka Dz. Rubule.