Nepārprotiet - es negrasos torpedēt šo projektu. Ja skaitļi rāda, ka no tā būs pozitīvs ieguvums valstij, dzenam to maksimāli ātri uz priekšu. Taču problēma, ka šis projekts tiek īstenots bez precīziem aprēķiniem. Ir bijis viens pētījums, bet tas veidots, izmantojot 2008. gada datus. Kā cilvēks, kas kaut ko saprot no infrastruktūras projektiem un tarifiem, bažījos par projekta realizāciju. Ja Eiropa tiešām gatava palīdzēt ar 85% finansējumu, kas, protams, būtu interesanti Latvijai, jāsaprot, vai kāds ir domājis, kas notiks tālāk ar šo projektu - kādas būs uzturēšanas izmaksas, kas tās finansēs. Ja nu caur Latviju tomēr neies nepieciešamais pasažieru vai kravu apjoms, tad kurš segs zaudējumus? Ja tos uzticēs Latvijas dzelzceļam, vai tādā veidā nepazaudēsim sava tranzītkoridora efektivitāti?
Par to gan daudz runāts, ka valstij šis projekts būs izdevīgs.
Labi, tad dodiet iespēju pārliecināties, ka tas patiešām tā būs un ka šo projektu atbalsta ne jau tāpēc, ka ir kāds ieraudzījis iespēju tikt pie Eiropas naudas, ko nu varētu dalīt pa labi, pa kreisi un, kā saka, «uzvārīties». Tā kā mēs jau daudzas reizes esam redzējuši šādu bezsaimniecisku attieksmi, tad es vēlos pārliecināties, vai ir ilgtermiņa skatījums.
Un vēl - ja tik tiešām mums būs iespēja tikt pie 85% līdzfinansējuma, svarīgi saprast, vai tas nāks no kopējiem Eiropas fondiem, vai kāda daļa tiks atņemta no nacionālās aploksnes? Tas nozīmētu, ka naudas nepietiks kādām citām lietām, un tad jāliek svaru kausos - vai šī projekta dēļ upurēsim citas lietas, kas mums tiešām ir svarīgas, vai nē. Ir uzburta pasaka, cik viss būs skaisti - Eiropa mums dod naudu, atliek to tikai paņemt. Ja mums būs infrastruktūras objekts, kurš kaut kādā veidā var palīdzēt mūsu tautsaimniecībai, esmu tikai par to. Bet saliekam visus plusus un mīnusus. Es neticu, ka lielu naudu kāds dod labdarības dēļ. Ja Eiropa dod tik daudz naudas, es skatos ilgtermiņā - kāda ir motivācija to darīt? Jārēķinās, ka šī dzelzceļa līnija paaugstinās darbaspēka mobilitāti. Eiropai līdzīgas problēmas kā mums - demogrāfija, darbaspēka trūkums. Ar šo dzelzceļu Eiropa risinās savas problēmas uz mūsu rēķina. Mūsu ražīgais darbaspēks plūdīs pie viņiem, vairāk jutīsim migrāciju, kas saistīta ar bēgļiem.
Visa ekonomiskā loģika, veselais saprāts teic, ka varam iegrābties - pakampsim pīrāgu, par ko pēc tam dabūsim dārgi maksāt.
Droši vien ir pētījumi, ka projekts izdevīgs kopumā. Caur Latviju iet tikai viens posms.
Tie ir minējumi. Tāpēc es lūdzu aprēķinus. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem beidzot tos esmu saņēmis, vēl gan nav bijis laika detalizēti iepazīties. Taču redzams, ka aprēķini balstīti uz 2008. gada datiem, kuri novecojuši. Tolaik bija cita ekonomiskā un ģeopolitiskā situācija. Kāpēc šos datus neaktualizē?
Ja mēs vienā brīdī konstatējam, ka mūsu posms ir nerentabls un atsakāmies to īstenot, viss projekts, kurā iesaistītas daudzas valstis, izjūk.
Tas ir viens no jautājumiem, ko uzdevu premjerei - par ko īsti esam vienojušies, kādas ir mūsu manevra iespējas? Vai visu esam paredzējuši? Kā veidosies tarifs? Kā iekasēs maksu? Kurš būs operators? Kurš būs infrastruktūras uzturētājs?
Pašu projektu savulaik pirmie lobēja igauņi, kad Sīms Kallass bija transporta komisārs. Viņus gan ziemeļu-dienvidu virziens neinteresē, tikai savienojums starp Helsinkiem un Tallinu. Blakus ir Sanktpēterburga. Iespēja izveidot lielisku tranzīta punktu. Savukārt lietuvieši ātri saprata, par ko spēle, un pieprasīja, lai maršruts iet arī caur Viļņu. Pelnīs posmā Kauņa-Viļņa-Varšava. Mēs esam pa vidu. Pliki kā baznīcas žurkas. Un tas mani reāli uztrauc. Kad šis projekts sāks darboties, būs labi igauņiem un lietuviešiem, bet mēs maksāsim, lai viņiem būtu labi.
Par savas valsts interesēm jau nav par vēlu cīnīties?
Mans mērķis ir panākt, lai mēs šo projektu izveidotu tādu, lai tas Latvijai izdevīgs. Kamēr vēl neesam sevi sašņorējuši ar visādām saistībām, dažādiem līgumiem, mēs par savām interesēm varam cīnīties. Ja sākumā bija runa, ka tam jābūt visātrākajam, vistaisnākajam maršrutam, paskatieties, kā igauņi un lietuvieši jau to izlocījuši sev izdevīgākā veidā.
Kā mums vajadzētu?
Nezinu, vai to vairs var, bet mums vajadzēja prasīt atzaru uz Daugavpili. Un tādējādi risināt savas reģionālās infrastruktūras problēmas - vairot Latgales pieejamību, reģiona ekonomisko attīstību, arī drošību, jo tur būtu cilvēki. Bet mēs atkal guļam. Pēc tam, rokas nolaiduši, atrunāsimies, ka mums jāpilda savas saistības. Vadoties no pieredzes ar Citadeli, es nevēlos, lai tas atkal atkārtotos ar kārtējo šīs valdības īstenoto projektu.
Projekts tiks īstenots daudzu gadu garumā. Vai precīzi aprēķini vispār iespējami? Mēs redzam, cik strauji, piemēram, šobrīd krīt degvielas cenas...
Skaidrs, ka šis cenu kritums ir īslaicīgs - beigsies Ukrainas krīze, viss atkal atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Neviens taču negrasās zaudēt peļņu. Bet par aprēķiniem... iedomājieties, ka esat uzņēmējs, ieguldāt miljardu. Jūs ik pa laikam neaktualizētu datus, nevērtētu, kā izskatās, ņemot vērā katra konkrētā brīža datus? Te ir piemērs, ka valsts pārstāvji pieiet jautājumam bezatbildīgi, pavirši. Valda pieeja: ka tik tas projekts iet uz priekšu, ka tikai ātrāk varētu sākt dalīt Eiropas naudu. Jā, dalīsim to naudu, kādu brīdi būs labi. Ja tas notiks nepārdomāti, var iznākt kā ar nekustamo īpašumu burbuli - vienu brīdi bija būvniecības bums, bija darbs, sajūta, ka dzīve iet uz augšu. Kas pēc tam?...