JELGAVA ’94
LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS
★★★★
Deviņdesmito gadu tēma Latvijas mākslā turpina savu parādi. Nu šo tendenci kuplina arī režisora Mārtiņa Eihes un dramaturģes Kristas Burānes rakstnieka Jāņa Joņeva populārā un jau filmā interpretētā romāna Jelgava ’94 lasījums leļļu teātra nosacītībā. Izrāde ir principiāls solis Eihes mākslinieciskajā stratēģijā – padarīt Leļļu teātri atkal par vietu, uz kuru nāk gan jaunieši, gan pieaugušie, nolikuši mazuļus gulēt. Kā Arnolda Burova laikos.
Noskan trešais zvans – meldiņš no Pifa par krustmāti Agati mīļu kā svētdienu. Uz pēdējām taktīm nodžinkst belziens pa šķīvjiem, skatītājs tiek izmests no idilliskā bērnības putukrējuma un ievilkts daudz sarežģītākā, tumšākā un ellīgākā pasaulē. Tāpēc arī izrādei likts vecuma cenzs 14+, lai gan būtu naivi domāt, ka te atskan kas tik rupjš vai morāli ievainojošs, kas izbiedētu kādu 12 vai 13 gadu veco. Te nu vecākiem pirms naudas pārskaitīšanas biļetei pašiem savs tīnis jāpazīst vislabāk. Ja nu viņš / viņa ir pēc dabas maigs, tīrs sapņotājs un vairāk interesējas par okeānu glābšanu no plastmasas nekā dīc pēc ģitāras, ja viņa /viņas laiku vairāk aizņem gammu vingrinājumi mūzikas skolas eksāmenam nekā ballītes ar draugiem, kur, protams, nedzer tikai tīru ūdeni, ja viņš / viņa nejūsmo par dūmmetālu un istabā pie sienas nav redzēts Kurta Kobeina plakāts, tad, iespējams, gājiens uz Jelgavu ’94 var arī izpalikt, jo izrādē patiešām ir krietna deva 90. gadu pabrutālās agresijas un neasprātīgo joku par vemšanu u. c.
Izrāde sākas ar ļoti personīgu ievadu. Komanda ir apzinājusies, ka priekšzīme ar atklātību jārāda pašiem. Nevaru atšķirt, vai tās ir patiešām autobiogrāfiskas atmiņas vai Burānes dramaturģiski veiksmīgs inscenējums, bet aktieru īsie stāstiņi par to, kādi viņi paši bijuši 14 gadu vecumā, skan patiesi. Vai tas pārmet uzticēšanās dzirksteli publikas jauniešos – nemāku teikt. Īstā mērķauditorija – mūsdienu Jānis un Milēdija – kādu laiku snauduļoja viens otram uz pleca, līdz otrajā cēlienā atstāja zāli pavisam. Acīmredzot viņus nesasniedza arī viņu paaudzei daudz tuvākā dzejnieka un mūziķa Kirila Ēča izrādē iepītā intonācija. Mēģināju paskatīties garlaikotā pārīša acīm. Iespējams, labi iecerētais komiksa stils Pamelas Butānes scenogrāfijā un apzināti izvēlētais ātrais, kaleidoskopiskais stāstījuma temps tomēr neļāva viņiem uztvert pārlaicīgu stāstu par jauna cilvēka sevis meklēšanas ceļu un visvisādām krustcelēm, kādas dzīve piespēlē topošam pieaugušajam... Vai viņi tāpat snaustu arī izrādē Netikumīgie? Un vai viņi justu līdzi Cēzaram no Rolanda Kalniņa Četriem baltiem krekliem? Varbūt tas ir mīts, ka pastāv kaut kādas vispār vienojošas jauna cilvēka sajūtas? Tā teikt, katrai paaudzei savs džinsu galu platums un spicie vārdiņi. Varbūt viņi aizgāja mājās lasīt Gusta Ābeles Pasaulē mīļāko klusumu?
Protams, izrādes galvenais ielīksmojošais pārsteigums un aplausi pieder aktieriem Rūdolfam Apsem, Rihardam Zelezņevam un Anrijam Sirmajam, kuri improvizētā alternatīvajā grupā visu izrādes laiku rēcina gan metāla klasiku, gan Jēkaba Nīmaņa mūziku, gan pat Paula / Aspazijas Circenīša Ziemassvētkus.
Teātra izlase
BILŽU VAKARS AR SPRĪDĪTI ★★★★
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
REŽISORS JĒKABS NĪMANIS
Par spīti JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa personīgajai skepsei pret bērnu izrādēm, Jēkabs Nīmanis ar komandu savā diplomdarbā ir radījis ļoti jauku indie Sprīdīti. Dulli un asprātīgi sagrozītajā klasikā, vecmāmiņas 100 gadu jubilejas dārza ballītē radu lokā izspēlējot Sprīdīti, visas emocijas un vērtības ir īstajā vietā.
LATVIEŠU RAĶETES ★★★★
LIEPĀJAS TEĀTRIS
REŽISORS REGNĀRS VAIVARS
Laikos, kad dūša un spars šķobās, Valmierā – izrāde par soļotāju Jāni Daliņu, Liepājā – par Latvijas bobsleja "tēva" Rolanda Upatnieka fanātiski patriotisko (vai otrādi) personību un VEF inženieru meistarstiķi – bobu–raķeti. Brīnišķīgā metafora – bobsabra – atdzīvina Latvijas vēsturi. Tiek gan sporta skolu puišiem, gan sirmām galvām.
MARATS / SADS ★★★
NACIONĀLAIS TEĀTRIS
REŽISORI – KLĀVS MELLIS, RŪDOLFS GEDIŅŠ
Kultūras rondo režisori stāstīja, ka vēlējušies radīt "gaļīgi, miesiski, mežonīgi karnevālisku" atmosfēru. Kaut kas tāds tiešām veļas pa skatuvi un arī skatītāju rindām, tomēr psihiatriskās klīnikas atveids nav gluži izticis bez stereotipiem. Manai gaumei – par daudz pašmērķīga karnevāla, rotējot savā orbītā. Fascinējoša Ināra Slucka Sada lomā.