Cilvēki ietekmējas no dažādiem viedokļu veidotājiem, arī no baznīcām, kuras Latvijā ne reti ir paudušas ļoti piesardzīgu attieksmi pret citām reliģijām piederošiem iebraucējiem, sakot, ka priekšroka jādod bēgļiem kristiešiem. Tas atšķiras no, piemēram, pāvesta Franciska rīcības. Viņš pēc vizītes 2016. gadā Grieķijai piederošajā Lesbas salā, kurā uzturas daudz bēgļu, atveda uz Itāliju 12 sīriešus no trim ģimenēm, visus musulmaņus. Tas nenozīmē ignorēt kristiešu vajāšanas Tuvo Austrumu reģionā - tā ir samilzusi starptautiska problēma -, tomēr žēlsirdības un atbalsta izrādīšana cilvēkiem neatkarīgi no viņu pārliecības, manuprāt, ir viena no kristietības vērtībām. Kristietību var saukt par migrantu reliģiju, jo tā izplatījās, pateicoties «tautu staigāšanai» Romas impērijai.
Par cilvēku sociālajām fobijām daļēji atbildība jāuzņemas medijiem. Saistībā ar islāmu mēs reti redzam medijos labas prakses piemērus, lielākoties terora aktus un neiecietības izpausmes. Tas neattiecas tikai uz Latviju - kad 2015. gadā simtiem musulmaņu izgāja Londonas ielās, lai protestētu pret Islāma valsti, mediju uzmanība bija minimāla.
Varbūt sava nozīme ir sajūtai - lietošu nu tādu veclaicīgu valodu -, ka musulmaņi ir dedzīgāki savā ticībā, kristieši un «Rietumi» vispār kļuvuši remdeni, un šis dedzīgums ir stiprāks? Attiecīgi mums ir iemesls justies nekomfortabli...
Man liekas, ka tas ir pārspīlēti. Ja skatās dažādas aptaujas, tad redzam divas tendences. Jā, viena daļa tiešām paliek, kā tu saki, dedzīgāki, gatavi stāvēt un mirt par saviem priekšstatiem. Bet citi tieši pielāgojas, viņi ir atbraukuši uz Rietumiem, jo viņiem patīk Rietumu dzīvesveids. Tas pats vērojams arī Latvijā. Mums blakus jau krietnu laiku dzīvo tatāru kopiena, kuru, ja lietojam šo vārdu, diez vai var saukt par «dedzīgiem» musulmaņiem. Savukārt ir cilvēki, kuri salīdzinoši nesen pievērsušies islāmam un, jā, ir atšķirīgi.
Kopumā šī tēze, ka ar kristietību viss iet uz leju, jo kristietība ir pārāk liberalizējusies, ir dzirdēta, tomēr es tai nepiekrītu. Reliģija visu laiku mainās. Tas nozīmē, ka reliģija, kas vienā laikā ir praktizēta kā stingra sekošanai vieniem rituāliem, var tikt praktizēta citā laikā ar transformētu normu kopumu. Un tas jau nenozīmē, ka cilvēki vairs nav ticīgi. Mainās tas, ko cilvēki saprot ar reliģiju, un tas attiecas arī uz islāmu.
Ja mēs runājam par šo «dedzīgo» daļu, man ir sajūta, ka tā ir reakcija uz vienojošas jēgas zudumu postmodernajā pasaulē. Tas, cik šādu «pamatu» pastāvēšana ir pašu iedomāta, cik reāla, jau ir cits jautājums, bet runa ir par mēģinājumiem uztaustīt skaidrību: «ir tā, un ir tā, nav nekāda - varbūt». Tiesa, šie meklējumi iegūst briesmīgas formas.
Ļoti iespējams. Bet tas pats jau notiek arī kristietībā, tikai kristīgajam fundamentālismam nav tik agresīvas formas. Es vēl vakar lasīju ziņu, ka noteiktas aprindas lūgušas Krievijas prezidentu neizsludināt likumu, kas paredz sodu par bērnu fizisku sodīšanu, un tur arī parādās atsaukšanās uz to, ka jāpretojas «sapuvušo Rietumu» nepareizajām normām. Galu galā tad mums jārunā par neokonservatīvisma vilni vispār - Krievijā, ASV, arī Eiropā. Šajā kontekstā iekļaujas arī Trampa fenomens.
Protams, var bez gala runāt par to, ka daļa sabiedrības nodarbojas ar vispārinājumiem, stereotipiem par islāmu utt., tomēr vai šādi mēs arī t. s. politkorektuma vārdā neignorējam islāma atšķirīgumu? Cits jautājums, kā šādu atšķirīgumu vērtēt - cik nervozi, piemēram -, tomēr atšķirību kā tādu nofiksēšana nav nekas «tumsonīgs». Tas ir pat produktīvi, jo tad notiek nevis šausmināšanās par «citādo» kā kaut kādu manas «normalitātes» deviāciju, bet tiek saprasts, ka tas ir «citādais».
Taisnība, atšķirības nevajag ignorēt, par tām ir jārunā. Universālisma lozungi par to, ka visas reliģijas sludina vienu, ka reliģijām ir viena būtība un ka tie, kuri nesludina mīlestību, nemaz nav ticīgi, vismaz reliģijpētnieku vidē lielākoties pieder pagātnei. Pārņemot politologa Benedikta Andersona lietotu jēdzienu, var teikt, ka reliģijas, tāpat kā nācijas, ir iztēlotas kopienas - vēstures gaitā ir mainījušās nozīmes, kuras reliģiju simboliem piešķīruši to piekritēji, veidojušies jauni varas centri, tiek pārkāptas līdzšinējās robežas starp reliģiskām identitātēm un veidotas jaunas.
Protams, reliģijām tāpat kā valodām, ir kopīgas iezīmes un savstarpēji aizguvumi - citādi nebūtu iespējama sarunāšanās, taču bieži vien pat vienu un to pašu jēdzienu (Dievs, pēcnāves dzīve utt.) tās saprot atšķirīgi. Problēma sākas tad, kad atšķirības tiek dēmonizētas vai tiek ignorēts atšķirīgais no mūsu pašu kultūrvidē dominējošās reliģijas, vai kad mēs sākam retoriski atsaukties uz savu dzīvesziņu un «tradicionālo dzīvesveidu» pilnā pārliecībā, ka zinām, kas tas tāds ir. Starp Latvijas un Zviedrijas luterānismu ir lielākas atšķirības nekā starp Latvijas luterānismu (vismaz, ja runājam par skaitliski lielāko luterāņu baznīcu Latvijā) un katolicismu. Baptists no ASV dienvidu štatiem, kas pieradis pie totālas atturības no alkohola un lekciju auditorijām līdzīgām baznīcām, būs šokā, nonākot Gruzijā un redzot, ka turienes baptisti dzer vīnu, dievkalpojumos lieto sveces, vīraku un ikonas. Peripetijas ap neseno pasaules pareizticīgo koncilu un fakts, ka Maskavas patriarhāts pēdējā brīdī atteicās tajā piedalīties, rāda, ka arī pareizticība ir daudzveidīgs fenomens ar sarežģītām attiecībām starp baznīcām, kuras visas gan formāli atsaucas uz baznīcas tradīciju un pozicionē sevi kā konservatīvas un uzticīgas pirmkristietībai.
Ja mēs nostājamies cilvēka, kuram nav specifisku zināšanu par islāmu, situācijā, kādu metodi viņam var ieteikt, ja viņš tiek konfrontēts ar radikāli pretējiem viedokļiem pašā ummā [pārnacionāla kopiena, kas apvieno islāmticīgos], kad vieni saka: nē, islāms to neprasa, kamēr citi pamato savu rīcību, ka prasa gan. Turklāt, pieļauju, papildu neskaidrības rada tas, ka ir kaut kas, kas tiešām iekļaujas islāma kā reliģijas postulātos un prasībās, un ir kaut kas, kas vairāk ir saistīts ar konkrēto cilvēku (vai viņu senču) kultūrvides tradīcijām un paradumiem. Respektīvi, «ne viss ir islāms», kas tiek uztverts kā atšķirīgais, islāmu it kā raksturojošs (tikpat labi tas var izrietēt - improvizēju - no somāliešu klanu paradumiem). Kā ar šo jūkli strādāt «mierīgajam iedzīvotājam»?
Mulsums, saskaroties ar dažādiem viedokļiem, nav nekas slikts, jo tā cilvēks ātrāk nonāks pie atziņas, ka jebkura reliģija ir sinkrētiska, proti, tajā savienojas dažādu kultūru elementi. Jo kāda reliģija ir globālāka, jo vairāk tā tiek «tulkota» citās kultūrās un līdz ar to pakļauta pārmaiņām. Nav nekāda «tīrā» islāma vai kristietības. Gan nupat kā nosauktajās, gan citās reliģijās, protams, ir bijušas un būs kustības, kuras aicina atgriezties pie sākumiem, krasi noraidot vēlāku gadsimtu tradīcijas kā nepieņemamu uzslāņojumu. Tām ir sava vieta nemitīgajā jēgas meklējumu procesā. Taču atgriešanās iedomātā pirmatnējā zelta laikmetā vienmēr ir selektīvs sava laika kultūrvides produkts. Ar to saskaras islāmticīgie Rietumos, kuriem jaunajās mītnes zemēs vairs nav pieejamas viņu agrākās, ar lokāliem ticējumiem saistītās svētvietas. Šādos apstākļos nav brīnums, ka dzirdīgas ausis rod sludinātāji, kuri izplata savu par universālu uzskatītu radikālu islāma versiju, kuras saknes ir XVIII gs. vahābisma kustībā, kas bija līdzīga kristīgiem puritāņiem. Pēc kustības dibinātāja Abdelvahāba domām, musulmaņi ir attālinājušies no viendievības, pielūdz svētos, ieviešot dažādus jauninājumus. Tāpēc ir nepieciešama islāma «attīrīšana», atteikšanās no svēto kulta un citām par sinkrētiskām uzskatītām praksēm.
Mums visiem ir bailes un distancētības izjūta no jaunā un neiepazītā. To maina pieredze, saskarsme ar cilvēkiem. Kad es deviņdesmitajos gados pusgadu mācījos Mančestrā (Lielbritānijā), man uz universitāti bija katru dienu jāiet cauri kvartālam, kurā dzīvoja ieceļotāji no Tuvo Austrumu zemēm un Ziemeļāfrikas. Sākumā tas bija neierasti, bet drīz vien, ēdot kvartāla ēstuvēs un runājot ar cilvēkiem, tas mainījās. Palīdzēja arī tas, ka mācību laikā studentus veda uz dažādu reliģiju dievnamiem, kur mēs tikāmies ar šo reliģiju pārstāvjiem. Tāpēc es esmu pret Latvijā esošo konfesionālās izglītības modeli skolās. Es uzskatu, ka mums visiem vajadzīgs izkāpt no «savas smilšu kastes». Tas palīdzēs mums ne tikai iepazīt «citādo», bet arī labāk formulēt savu pārliecību.
Spriedzes un stereotipu mazināšanā nav cita ceļa kā sarunāšanās. Baznīca šajā procesā var daudz darīt, ja tā kļūst par tolerantu telpu viedokļu apmaiņai. Anglikāņu draudzē Rīgā mēs to darījām, diskusijā par islāmu uzaicinot gan islāma kopienas pārstāvjus, gan citus viedokļu veidotājus. Šajā gadījumā palīdzēja paša anglikānisma pieredze veidot sarunas, jo tā nav konfesionāla baznīca, tajā ir grūti viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: «Kāds ir jūsu oficiālais viedoklis par...» Labi, ka tā.
Visu nevar regulēt ar likumu. Draudi pilsoniskās brīvības telpas mazināšanai Latvijā un citviet, atsaucoties uz hibrīdkaru un terorismu, manuprāt, ir bīstama tendence. Tas, ka visā nopietnībā varas iestādes, atsaucoties uz Krimināllikuma pantu par kaitējumu Latvijas Republikai, izmeklē amatpersonu (Juta Strīķe un Juris Jurašs) izteikumus intervijā ir apkaunojoši un neostaļiniski. To sakot, es negribu nostāties vienā pusē šajā ilgajā kašķī, kurā iesaistītos nevar raksturot ar kategorijām «balts - melns», «pareizs - nepareizs». Man nav pieņemams manipulatīvais veids, kādā tiek izmantots viens neskaidrs un plakātisks likuma pants.
Liksim nu mierā mūsu Krimināllikumu, parunāsim vēl par sadzīvošanu ar islāmticīgajiem. Tātad gana daudziem no pēdējiem, pat ja viņi ir otrā un trešā paaudze, kas Rietumos dzīvo, nav pieņemamas prakses, kas mums liekas pašsaprotamas. Labi, bet kur ir robeža, pie kuras tiek teikts: atvainojiet, bet tā bija un būs, lai kā jums nepatīk?
Jā, arī vislielākajā atvērtībā ir robežas, mēs visi velkam robežas. Bet man arī jāatkārto, ka brīvības telpa sašaurinās ne jau tikai musulmaņu prasību dēļ vai kā pretreakcijas uz viņu prasībām. Ja mēs paskatāmies uz nebeidzamo retoriku par hibrīdkaru un citām idejām par ierobežojošiem regulējumiem, tad tam ar musulmaņiem nav nekāda sakara.
Labi, labi, tomēr jautājums bija par kaut ko citu. Ja es brauktu uz Saūda Arābiju, es pieņemtu, ka nedrīkst tur dzert, teiksim, vīnu. Tas mani ierobežo, bet es akceptēju. Ja Eiropā neskaitās noziegums zīmēt karikatūras par Dievu vai pravieti, esiet tik laipni un to piecietiet. Manuprāt, bez tādām var gluži labi iztikt, tomēr man liekas būtiski, ka kādam ir tiesības tās zīmēt.
Es saprotu, bet tas ir kā jebkurās attiecībās starp cilvēkiem - to nevar regulēt ar likumiem. Tā ir sarunāšanās, turklāt baigi ilgā sarunāšanās. Šajā ziņā es nebūtu optimists - tam var būt nepieciešami desmit, vairāk gadu. Un šīs sarunas ietvaros, ja lietojam karikatūru piemēru, - viena puse pārdomā, ka varbūt var nedarīt to, kas otru aizskar, savukārt šis otrs saprot, ka karikatūra nav bijusi ar mērķi viņu personīgi aizskart, ka tā iekļaujas kopējā uzstādījumā, ka par visu var ironizēt. Tas ir jautājums par savstarpēju pielāgošanos. Mēs, protams, varam iet franču ceļu: «tā bija, un tā būs!», bet mēs taču redzam, kur šis ceļš ir aizvedis. Otrs ceļš ir visu laiku atsaukties uz t. s. pretzaimošanas likumiem, tas jau arī notiek, turklāt to dara ne tikai musulmaņu kopienas, tas vispār ir veids, kā vērsties pret citādi domājošajiem. Īsi sakot, šī sarunāšanās spēja nav kaut kas tāds, ko var iemācīties, lasot grāmatas, tā rodas tikai tiešas pieredzes ceļā. Jo vairāk būs saskarsmes, jo vairāk būs pieredzes. Turklāt paturi prātā, ka diskomforts var būt arī musulmaņiem, kuri ierodas Eiropā un saskaras ar pavisam atšķirīgu vidi.
Piedošanu, ja ir tik nepieņemami, varbūt tad vienkārši nemocīt sevi un nebraukt?
Jā, bet mēs dzīvojam globālā pasaulē. Turklāt atklāti sakot, tas ir diezgan liels mīts, ka kaut kad ir bijušas stingri nodalītas civilizācijas.
Labi, neķircināšu vairāk. Man ir praktiskas dabas jautājums par to, kas tieši cilvēkiem ir stāstāms par islāmu, lai novērstu vismaz tos pārpratumus, ko var novērst. Es jau pieminēju situāciju, ka no musulmaņu vides ir dzirdami pretrunīgi vērtējumi tam, vai «islāms to prasa vai neprasa». Varbūt līdz ar to svarīgāk ir cilvēkiem izstāstīt, ka islāmā nav gluži tādas hierarhijas kā, piemēram, katoļu baznīcā, līdz ar to dažādās interpretācijas bija un būs...
Tieši tā.
Jā, bet kuram tas ir jāstāsta? Jo, manuprāt, lai mazinātu cilvēku bailes, svarīgāk ir nevis vienkārši kaut ko pļurkstēt par to, ka «radikāļi vēl nav viss islāms», bet kodolīgi izstāstīt, lai cilvēks saprot: ja šis kungs ir no sunnītu Deobandi virziena, tas nozīmē vienu, es zinu, ar ko apmēram jārēķinās, ja viņš ir Ahmadi piederošs, tad tas ir pavisam kaut kas cits un viņu pat citi musulmaņi par musulmani neuzskata. Lai gan izskatās kā «musulmanis».
Pirmkārt, jāstāsta pašām kopienām, un Latvijas gadījumā mēs diemžēl redzam, tas notiek diezgan vienpusīgi. Tāpat liela loma ir medijiem. Tomēr es gan arī domāju, ka par šiem sarežģītajiem jautājumiem nekad nebūs tā, ka cilvēks atver avīzi vai portālu - ā, nu man viss ir skaidrs. Turklāt būs cilvēki, kurus skaidrojumi neapmierinās, kuri meklēs paši kādas citas interpretācijas, un var tikai minēt, kādas mūsdienu informācijas daudzveidīgumā viņi atradīs. Es varu tikai vēlreiz atsaukties uz pieredzi diskusijā anglikāņu draudzē - tur bija dažādi viedokļi, video materiāls ir ielikts YouTube, tā bija cieņpilna sarunāšanās.