Mēs panācām, ka obligātā iepirkuma komponente (OIK) tika nofiksēta, kad sapratām, cik strauji OIK aug un cik neprognozējami var augt nākotnē. Tagad jārisina sarunas, kā energoietilpīgie uzņēmumi var cerēt uz OIK samazināšanu, kas arī būtu tikai normāli, jo patlaban, tiklīdz mūsu uzņēmumi startē tirgos ārpus Latvijas, tā viņu ražotā produkcija kļūst konkurētnespējīga elektroenerģijas dārdzības dēļ.
Turklāt, piemēram, karjeru saimniecības tehnoloģijas var darbināt ar elektroenerģiju vai dīzeļmotoriem, un elektroenerģijas daļa pašizmaksā ir liela. Ja jau OIK ir vērsts uz zaļo enerģiju un atjaunojamajiem resursiem, tad ir muļķīgi ar OIK maksāšanas nepieciešamību piespiest karjeru saimniecību pāriet uz dīzeļmotoriem. Tāpēc loģiski būtu skatīties ne tikai uz katra ražotāja kopīgo elektroenerģijas patēriņu, bet tieši uz elektroenerģijas īpatsvaru preces pašizmaksā un, ja tas ir liels, tad vērtēt, kā varētu piemērot atvieglojumus.
Ko gaidāt no jaunās Ekonomikas ministrijas (EM) vadības? Kas nav izdarīts iepriekšējās valdības laikā?
Latvijā nav naftas vai gāzes, bet, nosacīti, mūsu nafta ir kaļķakmens, dolomīts un šķembas, kā arī tas, kā mēs pārvēršam šos materiālus precē ar diezgan lielu pievienoto vērtību. Tas ir avots, no kura valstij nāk nauda. Politiskajām partijām vēlēšanās liela elektorāta daļa ir cilvēki, kas naudu patērē, kam nepieciešamas pensijas, pabalsti, algas, savukārt nauda šiem maksājumiem ar nodokļu starpniecību nāk no uzņēmējdarbības, līdz ar to mums, uzņēmējiem, ļoti gribas būt līdzvērtīgiem sarunu partneriem dialogā ar politiķiem un ierēdņiem, nevis tikai visu laiku izpildīt dažādas prasības, kā rezultātā ik pa laikam nākas sastapties ar kāda uzņēmēja vēlmi slēgt biznesu Latvijā, doties uz ārvalstīm un mēģināt strādāt un veidot biznesu tur.
Kur ir galvenā problēma? Jau minējāt energoresursu izmaksas, kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Valmieras stikla šķiedra jauno ražotni veido ASV, nevis Latvijā, bet vēl?
Nodokļu prognozējamība ir ļoti svarīga, un vēl nopietnas problēmas saistītas ar valsts iepirkumu procesu. Citu valstu pieredze rāda - mirklī, kad valstī ekonomika iet uz leju, valsts palielina savu iepirkumu apjomu būvniecībā. Tas ir ekonomisks instruments biznesa vides aktivizēšanai, un rezultātā valsts budžetā ienāk nodokļu maksājumi, turklāt arī infrastruktūra tiek sakārtota. Ja valsts intensīvi būvē brīžos, kad arī privātais sektors intensīvi būvē, būvniecības segments tiek pārkarsēts. Latvijā tā notika 2006.-2007. gadā, kad būvniecības tempi auga tik intensīvi, ka sākās strādājošo trūkums un par būvniecības profesionāļiem pēkšņi kļuva visi, kuri kaut reizi mūžā tapetes bija līmējuši, tāpēc, vērtējot kvalitāti, bija ieraugāmi visādi brīnumi. Gudra valsts politika būtu tajā brīdī, kad privātais sektors daudz būvē, valsts iepirkumus piebremzēt, savukārt tad, kad privātais sektors pārtrauc būvēt, ienākt tirgū ar saviem iepirkumiem.
Turklāt Latvijā saistībā ar valsts iepirkumiem liela problēma ilgstoši bijusi zemākās cenas princips. Zemākās cenas princips funkcionēja pat tad, kad tika teikts - to ievērot nav obligāti, var izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu -, jo, kā vairāku pašvaldību pārstāvji ir sacījuši: «Labāk mocīties ar būvniekiem nekā skaidroties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju.»
Būvniecības iepirkumi ir sarežģīti, būvniecības process nav viena prece, kuras parametri ir saprotami ikvienam. Bieži, uzstājoties dažādās konferencēs, klausītājiem esmu jautājis, vai viņu vidū ir kāds, kurš zobārstu izvēlas tikai un vienīgi pēc zemākās cenas principa. Nav gadījies, ka tiešām kāds būtu atbildējis «jā», bet, ja mēs kā sabiedrība akceptējam, ka ēkas iepērkam pēc zemākās cenas principa, tad kaut kas ar mūsu sabiedrību nav kārtībā.
Ka jāatsakās no zemākās cenas principa iepirkumos, jau gadiem saka daudzi uzņēmēji, bet kāpēc neizdodas sistēmu mainīt, kam ir izdevīgi to nemainīt?
Domāju, ka te nav ļaunprātības, drīzāk neprasme, jo ir nopietni jāpastrādā, bet nav īsti cilvēku, kam to darīt.
Kā norit būvmateriālu ražotāju un būvnieku sadarbība, vai būvnieki pietiekami izvēlas vietējos būvmateriālus?
Patlaban mēs - Latvijas būvmateriālu ražotāji - eksportējam 80% saražotās produkcijas. Latvijas tirgus ir mazs, jebkurai modernai rūpnīcai, ja tā grib strādāt pēc pasaules parametriem, ir grūti orientēties tikai uz mūsu valsts tirgu. Kopumā sadarbība ar Latvijas būvniekiem ir apmierinoša, ja vien tiktu sakārtota būvniecības vide. Ja paskatāmies uz procesu, kā top ēka - ņemot vērā arhitekta darbu, materiālus, būvnieka un būvuzrauga darbu -, tad būvmateriālu ražošana ir ļoti strikti reglamentēta. Savukārt tad, kad materiāli nonāk būvlaukumā, ļoti bieži notiek brīvas interpretācijas, un iestājas haoss, jo patlaban mēs neesam pārņēmuši eirokodeksus attiecībā uz konstrukciju aprēķinu, daži var rēķināt pēc veciem normatīviem, citi - izmantot eirokodeksus, kāds rēķina vēl citādi, un mēs, vienkārši sakot, runājam dažādās valodās, lai gan vajadzētu būt, ka projekts ir uzrakstīts visiem vienādi saprotamā valodā. Turklāt atbildība, kāda ir būvuzraugam, ir nepietiekama, salīdzinot ar atbildību, kāda ir būvmateriāla ražotājam.
Būvniecības valsts kontroles birojs varētu situāciju nozarē sakārtot?
Kādreiz pastāvēja Valsts būvinspekcija, un būvniecības nozares profesionāļi bija pret šādas būvinspekcijas likvidēšanu. Ja valdība un Saeima teiktu, ka slēdz Valsts ieņēmumu dienestu, tad uzņēmēji priecātos, bet, kad slēdza būvinspekciju, nozares pārstāvji iebilda lielā vienprātībā. Patlaban mums ir bažas, vai Būvniecības valsts kontroles birojs nebūs politiska organizācija. Ja birojā strādās politiski cilvēki vai karjeras birokrāti, nevis būvniecības speciālisti, tad tas būs slikti, un, ja birojs tiks izmantots tam, lai liktu šķēršļus politisko konkurentu projektiem vai kļūs par tirgus objektu - pēc principa: «ja jūs darīsiet tā, tad mēs darīsim šitā» -, tas būs traģiski. Būvniecības projekti nav tirgus elements, ko izmantot politiskajām spēlēm, tas ir jāsaprot, jo vai tad tiešām mums vajadzīga vēl kāda Zolitūdes traģēdija?
Jums ir pamats bažām, ka Būvniecības valsts kontroles birojs varētu kļūt par politisku instrumentu?
Pagaidām nav iemesla teikt, ka tas tā notiks, bet secinājumus varēs izdarīt, kad sāksies reāls biroja darbs.
Jūsuprāt, ja valstiskā līmeņa būvniecības kontrole nebūtu samazināta, līdz Zolitūdes traģēdijai varēja nenonākt?
Zolitūdes gadījums bija īpaši traģisks ar to, ka notika ārkārtīgi nelabvēlīgā diennakts laikā, kad veikalā atradās ļoti daudz cilvēku. Pirms pāris gadiem Igaunijas galvaspilsētas Tallinas koncertzālē nokrita griesti, un cietušo būtu bijis daudz, ja koncertzāle būtu pilna ar cilvēkiem. Laimīgas apstākļu sakritības dēļ griesti nokrita apmēram divas stundas, pirms koncertzāli piepildīja apmeklētāji, necieta neviens cilvēks, un tāpēc mēs par šo gadījumu publiskajā informācijas telpā nedzirdējām. Gribu uzsvērt, ka diemžēl traģēdijas var notikt, arī pastāvot visstingrākajai būvniecības uzraudzībai, jo ir cilvēciskas kļūdas faktors. Ar būvēm saistītas traģēdijas laiku pa laikam ir notikušas valstīs ar ļoti atšķirīgu būvniecības uzraudzības sistēmu, ļoti dažādos ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos apstākļos. Tāpēc domāt - ja Latvijā nebūtu mainīta būvniecības uzraudzības kārtība, Zolitūdes traģēdija vispār nebūtu notikusi, - nav nekāda pamata. Tomēr tas, ka valstiska mēroga uzraudzība var uzlabot būvniecības kvalitāti, gan ir fakts.
Aktuāls jautājums patlaban ir daudzdzīvokļu māju sakārtošana un to energoefektivitātes paaugstināšana.
Nekustamais īpašums Latvijā vispār ir bēdīgā stāvoklī. 2007., 2008. un 2009. gadā šķita, ka Latvijā tiek būvēts ļoti daudz, bet ko tad uzbūvēja? Dažus privātmāju ciematus ap Rīgu, kuros var izmitināt desmit, divdesmit Rīgas daudzdzīvokļu māju iemītniekus. Patlaban mums paveras milzīgs darbalauks attiecībā uz daudzdzīvokļu māju renovēšanu. Par energoefektivitātes programmu EM saka, ka tūlīt, tūlīt tā sāksies, bet tas «tūlīt» ilgst jau kādu pusgadu.
Protams, dzīvokļa īpašniekam ir vienalga, vai viņš pārmaksā par siltumenerģiju desmit gadu garumā vai vienā gadā investē visu nākamo desmit gadu maksājumu summu un tad nākotnē maksā mazāk. Varbūt viņa bilances aprēķinā varētu būt vienalga, kad maksāt, ja kopējā summa nemainās, bet, ja raugāmies uz valsti kopumā, ir milzīga atšķirība, jo pirmajā gadījumā mēs vienkārši maksājam citai valstij, tas ir, savam Austrumu kaimiņam, un naudu vienkārši sūtam prom no Latvijas.
Runājat par dabasgāzi?
Jā. Savukārt otrā gadījumā mēs naudu maksājam tepat Latvijā - mūsu būvniekiem un siltināšanas materiālu ražotājiem. Latvijā investēta nauda rada ienākumus te strādājošajiem, kā arī nodokļus mūsu valsts budžetam, respektīvi, mēs naudu atstājam savā ekonomikā, tāpēc šī energoefektivitātes programma ir ļoti nepieciešama no valsts viedokļa.
Ļoti liberāli norobežoties no dzīvokļu īpašniekiem, sakot - tavs dzīvoklis, tava problēma -, nav pareizi, jo tā mēs neizmantojam iespējas, kas ļauj aktivizēt Latvijas iekšējo tirgu. Ja iekšējais tirgus kļūst dinamiskāks, tad valsts budžetā ienāk vairāk nodokļu, ja ienāk vairāk naudas nodokļu veidā, tad ir vairāk naudas pensijām un pabalstiem. Tās ir likumsakarības, kas pārbaudītas daudzās valstīs. Zviedrija, piemēram, atmaksāja iedzīvotājiem daļu no nomaksātajiem nodokļiem par šo iedzīvotāju pašu mājoklī veiktajiem ieguldījumiem. Līdz ar to iedzīvotāji bija ieinteresēti gan paši pilnībā maksāt nodokļus, gan arī sadarboties ar tiem būvniekiem, kuri gatavi iesniegt oficiālas kvītis par veikto darbu apmaksu. Šādas Zviedrijas pieredzes pārņemšana būtu noderīga arī mūsu valstij.